Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

1. nodaļa


*** Tulkojusi: skowij-snowij ***


Bija gandrīz pusnakts, un premjerministrs vienatnē sēdēja savā kabinetā, lasot garu ziņojumu, kurš slīdēja caur viņa smadzenēm, neatstājot ne mazākās pēdas, kas ar to tika domāts. Viņš gaidīja zvanu no attālas valsts prezidenta, un starp domāšanu, kad nožēlojamais cilvēks varētu pazvanīt, un mēģinot apspiest nepatīkamās atmiņas no garās, nogurdinošās un grūtās nedēļas, viņa galvā nebija daudz vietas kam citam. Jo vairāk viņš centās koncentrēties uz lapā rakstīto viņa priekšā, jo skaidrāk premjerministrs varēja redzēt viena no viņa politiskajiem pretiniekiem ļauni priecīgo seju. Šis izlepušais pretinieks bija parādījies ziņās tajā dienā, ne tikai lai uzskaitītu visas briesmīgās lietas, kuras bija notikušas pēdējā nedēļā (it kā kādam vajadzētu atgādinājumu), bet arī lai paskaidrotu, kāpēc katra no tām bija valdības vaina.

Premjerministra pulss paātrinājās no domas par šīm apsūdzībām, kuras nebija ne godīgas, ne patiesas. Kā gan viņa valdība varētu apturēt tā tilta sabrukšanu? Tas bija cietsirdīgi kādam teikt, ka viņi netērēja pietiekoši daudz tiltiem. Tilts bija mazāk kā desmit gadu vecs, un labākie eksperti nevarēja izskaidrot, kāpēc tas pārlūzis divās daļās, sūtot dučiem mašīnu upē zem tā. Un kā gan kāds uzdrīkstējās teikt, ka tas bija policistu trūkums, kurš bija pie vainas šajās divās ļoti nelāgajās un publiski apspriestajās nāvēs? Vai valdībai vajadzētu kaut kādā veidā paredzēt trako viesuļvētru Rietumvalstī, kura radīja zaudējumus cilvēkiem un viņu īpašumiem? Un tā bija viņa vaina, ka viens no viņa junioru ministriem Herberts Čorlijs izvēlējās šo nedēļu, lai rīkotos tik dīvaini, ka tagad viņš gribēja pavadīt daudz vairāk laika ar savu ģimeni?

– Drūms garastāvoklis ir pārņēmis valsti,– pretinieks bija secinājis, tik tikko noslē```` plato smīnu.

Un diemžēl tā bija pilnīga patiesība. Premjerministrs pats to saprata; cilvēki tiešām izskatījās daudz nelaimīgāki kā parasti. Pat laiks bija sadrūmis; visa šī drēgnā migla jūlija vidū... Tas nebija pareizi, tas nebija normāli...



*** Tulkojusi: jefeniite ***


Viņš atšķīra vēstules otru lappusi, ieraudzīja, cik tā gara, un padevās. Staipīdams savas rokas virs galvas, viņš skumīgi raudzījās savā kabinetā. Tā bija glīta telpa ar smalka marmora kamīnu pretī lieliem logiem, kas bija aizvērti gadalaikam neatbilstošā saltuma dēļ. Nodrebinājies premjerministrs piecēlās un tuvojās logiem, lūkodamies uz lietus lāsēm, kas sitās pret logu. Brīdī, kad viņš stāvēja ar muguru pret telpu, viņš izdzirdēja krekšķi aiz muguras.

Viņš sastinga tieši tāpat, kā viņa izbiedētais atspulgs tumšajā stiklā. Viņš atpazina šo krekšķi. Jau iepriekš viņš to bija dzirdējis. Premjerministrs lēnām apgriezās un ieraudzīja tukšu istabu.

– Vai te kāds ir? – viņš jautāja, cenzdamies izklausīties drošāk, nekā jutās.

Mirkli viņš cerēja, ka neviens neatbildēs. Taču balss atbildēja tik izteiksmīgi un apņēmīgi, ka, likās, tā lasa jau sagatavotu ziņojumu. Jau pie pirmā krekšķa premjerministrs zināja, no kurienes balss nāk. Tā nāca no maza vīriņa, kas līdzinājās vardei un valkāja garu, pelēku parūku, vīriņš bija attēlots mazā un noķēpātā eļļas gleznā pašā telpas stūrī.

– Vientiešu premjerministram. Nepieciešama steidzama satikšanās. Lūdzu, nekavējoties atbildēt. Ar cieņu, Fadžš. – Vīriņš gleznā jautājoši lūkojās premjerministrā.

– Ēēē,– teica premjerministrs, – klausies... šobrīd man patiešām nav laika... es gaidu prezidenta zvanu no...

– To var pārcelt,– tūdaļ teica vīriņš. Premjerminista sirds pamira. No tā viņš jau bija baidījies.

– Bet es tiešām cerēju runāt ar...



*** Tulkojusi: TaureņmeiteneAur' ***


Fadžs ievilka dziļu elpu, un teica: – Premjerministr, man ļoti žēl, ka jums tas jāsaka, bet Pats-Zināt-Kurš ir atgriezies.

– Atgriezies? Kad jūs sakāt "atgriezies"... Viņš ir dzīvs? Tas ir...

Premjerministrs centās atcerēties detaļas no iepriekšējās diskusijas pirms trim gadiem, kad Fadžs viņam stāstīja par burvi, no kura baidījās visa pasaule, par burvi, kurš bija pastrādājis tūkstošiem nepiedodamu noziegumu pirms piecpadsmit gadiem, kad viņš noslēpumaini pazuda.

– Jā, dzīvs. Tas ir, es nezinu, vai cilvēks var būt dzīvs, ja viņu nevar nogalināt? Es īstenībā to nesaprotu, Dumidors neko daudz man nepaskaidroja, bet vienalga, viņam noteikti ir ķermenis, un viņš staigā un runā, un nogalina, tā ka, mūsu sarunas labad, jā, viņš ir dzīvs.

Premjerministrs nezināja, ko lai saka par šo, bet neatlaidīgs ieradums – vēlēšanās būt labi informētam par jebkuru jautājumu, kas pavīdēja pie apvāršņa,– lika viņam uzdot jautājumus par jebkurām detaļām, kas liktu viņam atcerēties par viņu iepriekšējo sarunu.

– Vai Sēriuss Bleks ir ar... ē... nu, Paši-Zināt-Ko?

– Bleks? Bleks? – nervozi pārjautāja Fadžs, aizvien ātrāk virpinādams savu katliņcepuri pirkstos. – Siriuss Bleks, jūs domājāt? Pie Merlina bārdas, nē. Bleks ir miris. Mēs... ē... kļūdījāmies Bleka lietā. Viņš bija nevainīgs galu galā. Un viņš nemaz nebija Vārdā Nesaucamā piekritējs. Es domāju,– viņš piesardzīgi piebilda, katliņcepuri rokās griezdams aizvien ātrāk un ātrāk. – Visas liecības norādīja... Mums bija vairāk nekā piecdesmit liecinieku... Bet vienalga, kā jau teicu, viņš ir miris. Nogalināts, tāds ir fakts. Burvestību ministrijas telpās. Tur būs arī izmeklēšana patiesībā...

Pašam par lielu pārsteigumu premjerministrs juta īsu žēlastības mirkli, par Fadžu. Tūlīt gan to aizēnoja pašapmierinātības vilnis, ka pēc visa viņš pats varētu būt materializējies ārā no kamīna, neviena slepkavība valdības telpās viņā klātbūtnē nav notikusi. Vismaz pagaidām...

Kamēr premjerministrs zagšus pieskārās koka galdam, Fadžs turpināja: – Bet Bleks ir miris tagad. Galvenais ir tas, ka mēs esam karā, premjerministr, un soļi ir jāsper.

– Karā? – atkārtoja premjerministrs. – Vai jūs nepārspīlējat?

– Paši-Zināt-Kas ir atkal savācis savus sekotājus, kuri izbēga no Azkabanas janvārī,– Fadžs runāja arvien ātrāk un griezdams savu cepuri rokās aizvien ātrāk, kamēr tā pārvētās blāzi zaļā virpulī. – Kopš viņi darbojas atklāti, viņi ir nodarījuši vairāk postījumus. Brokdailas tilts – viņš izdarīja to, premjerministr, viņš draudēja paveikt masveida vientiešu slepkavību, ja vien es nenostātos viņa pusē...

– Tātad tā ir jūsu vaina, ka tie cilvēki mira, un man jāatbild neskaitāmi jautājumi par visām burvestībām un nāves cēloņiem, un es nezinu ko darīt! – nikni teica premjerministrs.



*** Tulkojusi: kiwiy ***


Premjerministra pirmā muļķīgā doma bija, ka Rufuss Skrimgiors izskatījās līdzīgs vecam lauvam. Viņa dzeltenbrūno matu krēpēs un kuplajās uzacīs manīja sirmas šķipsnas; viņam bija dedzīgas, dzeltenīgas acis aiz brillēm ar stiepļu ietvaru un zināmā klaiņojoša slaista pievilcība, lai arī viņš gāja, mazliet pieklibodams. Viņš radīja iespaidu ka ir ass un stingrs. Premjerministrs domāja, ka saprot, kāpēc burvju sabiedrība atdzina Skrimgioru vairāk nekā Fadžu šajos bīstamajos laikos.

– Kā jums klājas?– vaicāja premjerministrs pieklājīgā tonī, sniedzot roku.

Skrimgiors sarokojās, ātri pārskatījis istabu, un izvilka ārā zizli no savas mantijas.

– Fadžs izstāstīja jums visu?– viņš vaicāja, soļodams uz durvju pusi, izvilcis zizli, viņš novicināja to uz durvju pusi. Premjerministrs dzirdēja, kā noklakšķ durvju slēdzene, un duvis aislēdzās.

– Emmm... jā,– teica premjierministrs.– Un, ja jūs neiebilstat, es tās durvis labāk gribētu atslēgtas.

– Es labāk gribētu netikt pārtraukts, – Skrimgiors īsi noteica, – un novērots,– viņš piebilda, ar zizli aizverot aizkarus. – Labi, esmu aizņemts vīrs, ķersimies klāt pie mūsu darīšanām. Pirmkārt, mums vajadzētu apspriest jūsu drošību.

Premjerministrs piecēla savu tuklo augumu un atbildēja: – Esmu absalūti apmierināts ar apsardzi, kāda man pašlaik ir, liels pald...

– Redziet, mēs neesam,– Skrimgiors pārtrauca viņu. – Vientiešu izredzes būs niecīgas, ja viņu premjerministram tiktu uzlikts Pavēlum lāsts. Jaunais sekretārs jūsu blakus telpā...

– Es netaisos atlaist Kingsliju Šaklboltu, ja tas ir tas, ko jūs gribat panākt,– dedzīgi teica premjerministrs. – Viņš ir ļoti prasmīgs, viņš divreiz vairāk strādā nekā pārējie...

– Tas ir tāpēc, ka viņš ir burvis,– teica Skrimgiors ar ātri nozūdošu smaidiņu, – un augsti kvalificēts aurors, kuram ir uzticēta jūsu drošība.