Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Ļipa]

Mirklī, kad Allora uzleca sava zirga seglos, viss visapkārt satumsa gluži kā pirms vētras, iestājās stindzinošs nāves klusums, kurā vienīgā skaņa bija Marillas pakavu dipoņa. Vēl pēc mirkļa Allorai garām paskrēja septiņi melni jātnieki, šķita, ka elfu viņi neredz, tāpēc, ja Marilla nebūtu pamukusi laikā malā no ceļa, tas būtu varējis slikti beigties. Lai gan, ja arī septiņi viņu redzētu, nez vai, kas notiktu savādāk.
Drīz jātnieki ar savu barvedi, ļauno Erru, kas iedvesa bailes pat pārējos sešos, kas bija pakļauti viņa vadībai, priekšgalā, apstājās zem kāda liela un sena ozola.
Jātnieki tur mīcījās gana ilgi, lai zālei, kas atradās zem, koka būtu vajadzīgs ilgs laiks, lai atkoptos.
Sāka līņāt sīks lietutiņš. Erras balsī, kas atgādināja skaņas, kuras bija dzirdamas tad, kad ar krītu tika stipri piespiežot, vilkts gar tāfeli, deva tikai septītniekam zināmas pavēles, kurām apmetņos tērptie, šņākuļojošie radījumi klausīja bez iebildumiem.
Jātnieki attālinājās dienvidu virzienā, atstādami Erru, zem koka vienu. Erra pacēla galvu pret tumšajām debesīm, kuras kuru katru brīdi bija gatavas saskarties ar zemi. Šajā kustībā bija jaušams, kas dīvains, bet varbūt tas bija dēļ spoži liesmojošajās acīm. Acīm, kuras izstaroja, iekāri, nāvi, nežēlastību… Acīm, kurās rotaļājās pazemes dēmoni. Lietus pieņēmās spēkā. Erra nozuda skatienam. Iespējams viņš palika klajumā pie koka, bet iespējams, ka viņš devās…

Jātnieki pamazām nodalījās viens no otra. Šķiet viņiem bija pašiem savs mērķis un lietus tiem neko nespēja nodarīt.
Abasi un Rangds cieši mina uz pēdām Ahrimānam un Garmam, bet
Daitja un Iktomi spēji pagriezās un gluži kā vējš aizauļoja uz Virpils pusi, vienīgo vietu, kur caur biezo mākoņu segu centās izspraukties saules siltie stari.
Vietā, kur seši jātnieki izšķīrās iedziedājās putns ar savu balsi, kas nevilšus atgādināja mītus par elfiem un to dzidrajām balsīm, bet varbūt šādu iespaidu radīja tas, ka līdz ar septītnieku no šīs vietas pagaisa baiļu plīvurs, kas bija apņēmis tuvējo apkārtni, bet varbūt tāpēc, ka putna dziesma bija pirmā, dzidrā skaņa, kas pārtrauca baiso klusumu, kas savā varā bija pārņēmis visu apkārtni.

Drīz vien divus no šiem jātniekiem savā priekšā ieraudzīja Eodars, kurš visu šo laiku bija jājis nesteidzīgi. Abasi sastinga Eodara priekšā, bet Rangds apstājās, kur Eodaram aiz muguras. Ieskanējās baiss kauciens, sacēlās migla un jātnieki pagaisa skatienam sev vien zināmos virzienos, tomēr, vismaz šajā vietā lietus nebija skāris zemi, bija tikai migla, apmākusies debess un mazs krustiņš, kas savādi mirguļoja pie kājām Eodara zirgam.

Vēl divi trāpījās ceļā ceļā Torongilam, kurš sajutis vēsumu, kas pēkšņi viņu pārņēma un pirmās lietus lāses, kas nopilēja no mākoņiem, kuri negaidot bija aizklājuši sauli, pacēla skatienu un sev priekšā samanīja tādu kā kustību.
Divi melni tēli ložņāja gar ceļa malu, gaisu bija pārņēmis stindzinošs klusums, lietus pamazām pieņēmās spēkā, bet Ahrimāns un Garms turpināja līkņāt gar ceļa malu, Torongilam, iespējams veicās, jo divi, viņu nebija pamanījuši, vismaz pagaidām nē. Lietus pieņēmās spēkā un migla pamazām sabiezēja.