"Vienradzītes pasaule ATD", Personāžu apraksti Opcijas

[Sindra]

Lūdzu te ievietot savus personāžu aprakstus.

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Sindra]

Pēc daudzu spēlētāju lūgumu, nolēmu šeit ievietot ainas, kuras atsevišķi spēlētāji ir izspēlējuši individuāli un tās nebija pieejamas TD pavedienā, lai nerastos metageims.

Nu es ceru, ka šo tekstu ievietošana arī šobrīd neradīs metageima problēmas. Tā, ka lasiet, uzziniet, bet neizmantojiet pret pasauli.

Pasaule var sadusmoties (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Aina 1.
Sali un Tandii

Tandii izved Sali no pils nepasakot nevienu vārdu. Iziet pa vārtiem, tad apstājas un paskatās Sali acīs.

- Tajā krūmā ir Fēsas putns. Droši vien, ka viņu var apārstēt. Iespējams, ka nakāmreiz Tu mani satiksi tikai kopā ar Seretu. Mani nevajag glābt un man nevajag palīdzēt! Sargajiet paši sevi. Es savu izvēli izdarīju. Izpildiet dievietes uzdevumu! Un pieskatiet rūpīgāk Fēsu, viņa ir pārāk neapdomīga. Es vēl mazliet varu izbaudīt Tavu sabiedrību. Ceru, ka Tu pārāk nesteidzies atpakaļ. –

Sali nebūt nesteidzās atpakaļ.
"Labprāt," viņa nedaudz samulsusi nolaida acis. "Ar noteikumu, ka jūs man neko ļaunu neizdarīsiet," Sali atcerējās Fēsu un noskurinājās.

- Ļaunu? Kas Tavā izpratnē ir ļauns? Vai tad Tu neesi gatava upurēt visu tikai dažu iedomātu ideālu vārdā? Vēl nesen taču biji ar mieru nez ko darīt, lai Fēsa atlabtu. Man tas dārgi maksās. Bez tam Fēsa gribēja, lai es viņu aizvedu un palieku ar viņu kopā... Vai Tevi tas nesatrauc?

Tandii apsēdās zālē un noglāstīja to ar roku, it kā izbaudīdams tās dzīvīgumu..

"Fēsa samaksāja. Viņa samaksāja par savu neapdomību. Jā, es jutos vainīga. Tieši dēļ tevis mūsu starpā radās nesaprašanās. Varbūt tāpēc viņa aizgāja. Es nezinu. Bet jā, vainas apziņa man liek darīt daudz ko..." viņa pieklusa.

"Tu viņu aizved?", Sali pēkšņi saprata. "Jūs...?" kaut kas salts iegūla sirdī. "Vai tāpēc viņa aizgāja? Vai tāpēc ar viņu notika..." Sali sāka uztraukties. Viņas elpa paātrinājās.

Pāris reizes dziļi ieelpojusi, viņa notupās netālu vietai, kur Tandii glāstīja zāli. "Skaista, vai ne? Tāda dzīva... Kā to bija jāsaprot, ka tev tas dārgi maksās?"

Viņš rūgti pasmaidīja.
- Viņa satika Seretu. Es arī par to samaksaju. Serets uzzināja par manu nelojalitāti. Viņš gan arī pirms tam zināja, bet neskatoties uz to viņš atvēlēja man pievienoties viņam. Šobrīd ir daudz sliktāk. Ja nebūtu Tevis es diez vai šo rītu sagaidītu. -

Tandii pieklusa.

- Klau, Sali! Es nevaru Tev izstāstīt visu. Tā es zaudētu daļu no savas pievilcības - viņš pasmaidīja

- Dieviete man bija apsolījusi izpildīt manu vēlēšanos. Viņa zin, ka es no Sereta tagad prom netikšu. Viņas pakalpojums bija mana iespēja, bet tagad tam vairs nav nozīmes. Tu man lūdzi un es izpildīju. -

Sali mēmi raudzījās Tandii. Tas bija tik skaisti. Un reizē skumji. Lai arī viņa zināja, ka Tandii skaitās viņas ienaidnieks, tomēr sajuta žēlumu.

"Paldies," viņa klusi teica. "Kā gan es varu tev atlīdzināt? Un kā es tev palīdzēju sagaidīt rītu?" viņu tas interesēja. Viņa gribēja zināt vairāk.

"Tu man nesavtīgi palīdzēji. Vai tiešām nav nekā tāda, ko varētu darīt?" Sali pēkšņi sajutās tik gatava palīdzēt.

- Rītu? Ar to, ka biji tik skaista, ka uzticējies man, ka vienkārši biji. Es biju tādā vieta, kurā ceru, ka nekad nenokļūsi. Ja man kaut kur nepatīk es spēju sevi it kā pārcelt citur. Tiesa tas gan neatbrīvo no nepatīkamajām sajūtām un no tā ka fiziski tomēr palieku tajā vietā. Tādēļ mana maģija shorīt nestrādā. Laikam jau vēl ilgi nestrādās. Tā, ka pieskatiet Fēsu. Un nesaki viņai, ka viņa man neinteresē. -

Viņš nopūtās.

- Es laikam par daudz runāju. Zini... es šobrīd arī šeit atrodos tikai daļēji... drīz mana maģija izsīks pavisam. Tad es vairs nevarēšu atnākt uz Taviem saucieniem. –

"Fēsa, viņa ir vieglprātīga. Šķiet, ka viņa pati tagad sapratīs, ko ir izdarījusi," Sali nopūtās. Bet sirdī tomēr bija silti. Tātad Tandii neinteresēja elfa, bet gan viņa.

"Zini," Sali ieskatījās Tandii acīs. "Tev ir tik skaistas acis, bet tā taču nav viņu īstā krāsa, vai ne? Neviena laba radība nepiedzimst ar tādām acīm. Un tomēr skaisti. Tāpēc es izvēlējos tumši sarkanu kleitu," viņa nedaudz nosarka. Bet gribējās to izstāstīt. "Deja bija brīnišķīga, paldies! Arī ūdensroze," Sali pavirpināja pirkstos ziedu. Tā vidus tik skaisti sarkani mirdzēja. "Bet vai tā bija tava izvēle pievienoties Seretam? Tu neesi ļauns."

Man senčos ir dēmons. Man pieklājas būt ļaunam. Un mana sirdsapziņa nav pilnīgi tīra. Valdnieka meita vēl joprojām ir sagūstīta. - viņš ar galvu pamāja pils virzienā.

Viņš norādīja uz ūdensrozes sarkano vidu noteica:

- Tās ir manas asinis, kas to atdzīvināja. Ja Tev kādreiz pietrūkst spēka un veselības, tas jebkuru ūdeni padarīs par maģisku dziru, kura atjaunos spēkus. Ielej ziedā ūdeni un izdzer to. Diemžēl tikai vienu reizi. Pēc tam tas novītīs. Un tas nepalīdzēs, ja būsi tik tuvu nāvei kā Fēsa šorīt bija.

Par Seretu gan nerunāsim. Esmu tā jau pārāk viņu sadusmojis. Šobrīd sadusmot viņu vēl, nozīmētu manu nāvi. Gan jau ar laiku visu uzzināsi, ja paveiksies. –

"Paldies," viņa noteica. "Par ziedu. Un par visu pārējo."

Viņa pabprāt vēl sēdētu un runātu. Ne jau uzdevuma dēļ, ne jau citu, bet sevis dēļ. Izrādījās, ka Tandii ir tik necerēti labsirdīgs.

"Vai tas nozīmē, ka es tevi vairs neredzēšu?" Sali pēkšņi jautāja. Brīdis bija pārāk skaists, lai tas tik ātri beigtos.

Es nezinu.. Droši vien, ka satiksi. Tikai iespējams, es varētu būt ļauns. Serets noteikti vēlēsies apliecinājumus manai lojalitātei. Es vēl kādu brītiņu būšu tepat Tev blakus. Bet mani spēki sāk izsīkt. Tik bālu es sevi sen neesmu redzējis.. - Viņš uzsmaidīja Sali un pieliecās viņai tuvāk, ieskatījās viņai acīs un ar roku noglāstīja viņas vaigu. Tad vēl tuvāk un ja Sali nepretojas, viņš viņu atgāž zālītē un noskūpsta.

Bet vai nav nekādu iespēju tikt no Sereta vaļā. Es redzu tavās acīs, tu mīli dzīvību. Es redzu, kā tu noglāsti zāli. Vai nebūtu jaukāk dzīvot bez viņa. Nepierādot nevienam neko?"

Sali nepretojās. Bija tik patīkami. Tas bija tas, ko viņa nekad nesagaidīja sapņa beigās. Bet šobrīd tik labi iederējās. Sali atbildēja Tandii skūpstam, censdamās to padarīt pēc iespējas ilgāku.

- Serets? Juus taču viņu iznīcināsiet! Es Tev uzticos! -

Tandii seja bija pretī Sali sejai un viņš viņai čukstēja ausī, tad atkal pieskārās lūpām.

- Nu par visām tām reizēm sapnī, ja? - viņa lūpas bija tik siltas, neskatoties uz pavisam neveselīgo ādas krāsu, kura palika arvien, arvien bālāka...

Mēs darīsim, kas ir mūsu spēkos," atbildēja Sali, kad skūpsts bija beidzies. "Es apsolu," viņa noteica, ieskatījās Tandii acīs un ar plaukstām satvēra viņa seju. Tas bija tik jauki, šķita, ka tā varētu pavadīt veselu mūžību. Un tad vēl vienu. Un vēl.

Sali redzēja, ka Tandii kļūst arvien bālāks.
"Tu izskaties noguris," viņa teica. "Saudzē sevi," un viņa noskūpstīja Tandii.

Man laiks atgriezties realitātē. Esmu Tev patiešām pateicīgs! -

Viņš pazuda. Sali bija palikusi viena. Viņa tikai ievēroja, ka no vārtu malas kāds sargs uz viņu pētoši skatījās un par visām varēm centās slēpties, kas gan viņam nemaz lāga nesanāca.

Sali samulsusi paskatījās apkārt. Cik žēl, ka Tandii bija jādodas prom.

Ieraudzījusi sargu, Sali pasmaidīja. Bija laikam jādodas atpakaļ. Tandii bija teicis, ka viņš patiesībā te nav. Pat ja tas bija tikai Tandii tēls, bija patīkami apzināties, ka viņš ar viņu runājis un tik jauki pavadījis laiku. Sali noglauda zāli un ieelpoja svaigo gaisu. Tāda dzīva un jauka. Viņa piecēlās, lai dotos atpakaļ uz pili.


Aina 2.
Sali un Mona

"Vai mēs tūlīt dodamies ceļā? Uz ūdenskritumu", Sali bija satraukta. Šķita, ka viņa kaut ko grib teikt, bet nevar izdomāt, kā labāk prasīt.

"Tā kā sākumā runājām - uz ūdenskritumu," Mona apstiprināja.
"Vai uzzināji ko tādu, ka mums ir vispirms jāiet kur citur?" viņa kļuva ziņkārīga.
"Ja tā, tad saki, neviens ceļš jau nav akmenī cirsts. Tāpat kā šurp gājām. Bet kur taisījāmies?

"Redzi, man bija saruna ar Tandii," Sali uzsāka. "Un tad vēl zvaigžņu pētnieks..." viņa nedaudz saminstinājās, jo nezināja, kā labāk izstāstīt, no kura gala sākt.
"Mēnesstara smailē tiek piepildītas viskvēlākās ilgas. Man šķiet, ka tagad būtu īstais brīdis to izmantot. Tandii manis dēļ izmantoja vienīgo iespēju pašam izglābties. Un tagad viss, ko es gribu, ir viņam atdarīt ar to pašu. Es gribu viņam palīdzēt. Bet tad man jādodas uz Mēnesstara smaili. Tas ir pavisam uz otru pusi."

"Jā, es arī tā sapratu," Mona atbildēja.
"Zini, es domāju, ka Tev ir taisnība - viņš vispār ieradās tikai Tevis dēļ," runājot Mona neskatījās uz Sali, "ka Tevis dēļ viņš lūdza Vienradzīti."
"Ja zvaigžņu vīram ir taisnība, tad viņam draud briesmas, kamēr viņš ir tumsas varā." Kaut jau nebūtu par vēlu! Mona nodomāja, bet skaļi neteica.
"Ja kāds vispār var izraut viņu no turienes, tad es nezinu nevienu citu kā tevi. Un kopējai lietai tas būtu tikai par labu - tagad viņš vēl ir mūsu ienaidnieks, bet pēc tam Serets paliktu viens pats. Viens, bez palīgiem."
"Tu domā iet uz Mēnesstara smaili? Tas nav tālu, ceļš nav neizejams, es papētīju kartes. Tikai es domāju, ka Tev nebūtu jāiet vienai."

"Tieši tāpēc es prasu padomu. Un lūdzu ceļabiedrus. Bet, ja uzskatiet, ka tas nav pareizais ceļš, tad iespējams iešu viena," viņa paskatījās uz Monu.

"Un es negribu lūgt viņa atbrīvošanu. Es gribu lūgt Sereta iznīcināšanu. Ja viens pats Tandii būs brīvs, tas vēl neko nenozīmēs. Pasaule ir briesmās, Tandii arī."

"Tad pastāstīsim pārējiem arī, es domāju, ka vajadzētu iet uz Mēnesstara smaili. Bet vai ar Sereta iznīcināšanu Tandii kļūs brīvs? Tu esi pārliecināta? Un esi pārliecināta, ka tā ir Tava karstākā vēlēšanās? Tu atceries, kā teica zvaigžņu vīrs - radījums domā, ka kvēlākās ilgas nav materiālas lietas? Vai Sereta iznīcināšana nav pārāk materiāla?"

"Nē, kāpēc lai tā būtu materiāla? Tā ir arī visu pārējo atbrīvošana no šāda ļauna spēka. Un kāpēc lai Tandii nekļūtu brīvs? Man šķiet, ka nekas cits viņu neierobežo, vien tas, ka viņš ir piekritis sadarboties ar Seretu. Un viņš pats man tā teica," Sali atkal nolaida acis.
"Jā, es gribu viņu atkal redzēt, būt ar viņu, dejot, bet lai viņs arī ir laimīgs, savādāk tas neko nenozīmē. Un, lai miers ir apkārt, bet, ja Serets paliks dzīvs, agrāk vai vēlāk viņš gribēs atriebties. Varbūt tas izklausās muļķīgi, varbūt nē, bet mana sirds grib mēģināt. Tā ir mūsu abu vēlēšanās. Arī viņš man to lūdza! Ko gan mēs varam zaudēt? Tikai laiku..."

"Ja arī viņš tā domā, tad kas vēl ko šaubīties? Jāmēģina! Iesim, izstāstīsim citiem arī, labi? No manis vien nav atkarīgs, vai mēs iesim uz smaili, tas ir, jāsim, es redzēju mums paredzētos zirgus. Apsolu, ka, ja pārējie turp iet negribēs, tad iesim divas vien."

"Paldies," Sali uzsmaidīja Monai. "Tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs. iesim gan."

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.05.2005 21:36