Pūķi., Pūķi iz vēstures un mitoloģijas. Opcijas

[Burunduks]

Nu man ļoti gribējās salīdzināt vairākas pūķu sugas kādas cilvēki ir apsprieduši savās mitoloģijās.

Lūk šis sarkanais pūķis:

(IMG:http://www.fictionalworlds.com/forgotrealms/CREATURES/RED%20DRAGON.jpg)

Melnais pūķis:

(IMG:http://www.fictionalworlds.com/forgotrealms/CREATURES/BLACK%20DRAGON.jpg)


Āzijas ūdens drakons:(IMG:http://www.dreamstone.com.au/artists/roger_dean_images/asia%20dragon.jpg)

Saprotams es ceru ka kāds būs ieinteresēts pūķu izpētes jautājumā un vēl pievienos klāt vēl citu pūķu bildes.

Ar cieņu, jūsu Burunduks.


P.S. Mēģināju atrast arī šobrīd vienīgās dzīvās pūķu sugas bildi, bet nespēju atrast ja kādam ir lūdzu ievietot. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Antons Ego]

Rekur daļa no mana mitoloģijas referāta. Štoļe sadaļa par Pūķiem.

Lai gan mūsdienās pūķa vārds asociējas ar pasaku pūķi- divgalvainu vai trīsgalvainu nezvēru, no gaisa skrējēja pūķa ļaudis nemaz nebaidījās, jo cilvēkus viņš neaiztiek. Tas ir mantas rausējs. Par cilvēku, kura mantība apkārtējiem šķita aizdomīgi nākusi – ne paša pelnīta, domāja, ka to sanesis pūķis. Izšķīra pat divas- labības un naudas pūķu sugas.

Pāri muižas rijas jumtu
Zila liesma lidināja.
Vai tas bija kunga pūķis,
Vai vagares dvēselīte?

Tādam, kas pats čakli strādā, pūķis nav vajadzīgs- čaklais dara pats ar dievpalīgu. Bet slinkajam vai mantrausim gan tāds mantas pienesējs varēja būt noderīgs. Un tad nu bija jāgudro, kā pie pūķa tikt. Te nu bija vairāki ceļi. Pirmais no tiem- gaili septiņus (dažkārt 3; 5; 9) gadus turēt, tad septītajā gadā gailis izdēšot olu. Šī ola vel trīs gadus jānēsājot padusē, lai no tās izšķiltos pūķis.
Varot arī pats par pūķi pārvērsties. Tikai jāapēd trejdeviņi zirņi, kas trīs dienas brieduši čūskas miesā.
Bet ja nu arī tas par grūtu, tad vislabāk pūķi nopirkt Rīgas tirgū. Tas Rīgas pūķis gan nebūs īsti latvisks, jo ar tādiem Velns (šajā gadījumā- smalkais vācu kundziņš) tirgojies arī citās pilsētās visā Eiropā, pretī prasot ne vairāk, ne mazāk kā pircēja dvēseli. Tad arī Velns laipni pamācot, kā ar pūķi jāapietas un kā tas pareizi ēdināms. Par pūķu barību stāsta daudz tautas pasaku.

„Vienam saimniekam bija divi pūķi. Viņi uzturējās ēkas augšienē. Un saimniekam bija puisis. Tas mana vienreiz, otrreiz: tiklīdz mājā ko labāku cepsi, vai vārīsi - saimnieks to labāko gabaliņu nes pūķiem ēkas augšienē. Nu viņam ietīkas arī redzēt, kādi tie pūķi ir, ko saimnieks tik sirsnīgi kop. Nogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā, šis līdīs augšā skatīties, kas taču tur labs ir. Ierauga: pilns skutulis nolikts ar nule vārītu biezputru un pūķu pašu laiku nava mājā. Nu šis domā, domā, ko darīt. Beidzot ņems skutuli, izēdīs un piegānīs. Pēc tāda laika pārskrien pūķi, pieiet pie skutuļa, apošņā - viens saka: «Netīrumi!» otrs: «Biezputra!» Ilgi, ilgi tā abi tiepās. Beidzot viens paņēma pasmeķēt. Bet tiklīdz pasmeķēja, tūliņ iekliedzās: «Netīrumi!» Un abi tūliņ aizdedzināja mājas un aizlaidās.”

Kā pret pūķi aizsargāties? Latgalē labības laikā ļaudis iesprauduši slieksnī nazi, lai viņu labību pūķis neaizvelk kaimiņiem. Bet, kad labība jau klētī, tad, lai pūķis klāt netiktu, klēts lodziņā jāiekarina veca ratu rumba, kas no abiem galiem aizbāsta ar sērmūkšļa tapām.
Kad redz pūķi skrejam, tad jau pēc krāsas varot pateikt, vai tas skrienot no darba, vai uz darbu. Gaiši sārtajam ķeša esot tukša, bet zili melnajam- pilna. Pilno pūķi redzot, vajag mudīgi bikses vai brunčus noraut un saukt: „Pūķim bikses nokrita!”. Tad pūķim viss nesamais izšļūkot. Ja nu pūķis vēl nav apturams, jārauj nost arī krekls pār galvu un jāsauc: „Tprū, Stoi, garā ķēve!”. Bet vispār latvieši nav daudz ar tādām lietām pinušies, jo „Labāk ar Dievu nabags, nekā ar Velnu bagāts!”.