Mēness noslepums..., citplanetiesu kugis? Opcijas

[dzindzins]

Kas īstenībā ir Mēness? 10. un 11. gs. pirms musu ēras Ķīnas astronomu darbos nebija pieminets Mēness, vai tas vēl nebija ieņēmis savu vietu debesīs?
Mītā par Grēku plūdiem, sanāk, ka plūdus izraisīja Mēness iestāšanās savā vietā!!!Tad arī daudzām tautām radās mīti par dieviem, kas nolaidušies no debesīm!
Pagājušā gs. sepdiņdesmitajos gados pazīstams PSRS ZA astrofiziķis Teodors Šklovskis izteica domu, ka Mēness var izrādīties nedzīvs kādas svešas civilizācijas kuģis, necaurlaidīga kosmiskā zonde.
Vai tam var ticet? Kā jūs domajat?
Ir izteiktas vel diezgan daudzas teorijas par Mēnesi, ja zināt kadu, tad uzrakstiet!!! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[aFēra]

Hmm... atradu diezgan intersantu info. Nezinu cik šī informācija veca, tāpēc vienkārši ielieku. Es nezinu, ko teiks ak, diženie prāti (Droši vien pirmā versija būs - Šī ir veca informācija! - Tomēr labāk gribētos redzēt kādu fakta apstrīdēšanu ar pierādījumiem). Informācija ņemta šeit.

Pierādījumi par Mēness mākslīgo izcelsmi

Grāmatas “Čžuaņ Fa````” (otrajā sējumā) 13-14 sacīts: “Mēness ir mākslīgs aizvēsturiskas civilizācijas veidojums. Iekšpusē tas ir tukšs.”

Pašreiz eksistējošie dati jau var par to liecināt. Pekinas telestudijas programmā “Zinātne un tehnika” 5. jūlijā stāstīja par zinātnieku sasniegumiem šajā nozarē. Pirmkārt – Mēness astronomiskie dati neliecina par tā dabisku izcelšanos. Zinātnieki atklājuši, ka Mēness ir neparasts debess ķermenis. Pēc lieluma tas stipri pārsniedz dabisko pavadoņu izmērus. Salīdziniet sekojošus datus: Zemes diametrs ir 12 756 km, bet Mēness diametrs – 3 467 km, kas ir 27% no Zemes diametra. Marsa diametrs ir 6 787 km. Tam ir divi pavadoņi. Lielākā no tiem diametrs ir 23 km, kas ir 0,34% no Marsa diametra. Jupitera diametrs ir 142 800 km. Tam ir 13 pavadoņu. Paša lielākā diametrs ir 5 000 km, kas ir 3,5% no Jupitera diametra. Saturna diametrs ir 120 000 km. Tam ir 23 pavadoņu, lielākā pavadoņa diametrs ir 4 500 km, kas ir 3.75% no Saturna diametra. Neviena pavadoņa diametrs nepārsniedz 5% no mātes planētas diametra, bet Mēness ir 27%. Tas norāda, ka Mēness nav parasts debess ķermenis. Mēness nerotē ap Zemi, bet griežas, pavadot Zemi. Tā griešanās ap asi nav normāla, griešanās ātrums ir ļoti liels, daudzkārt pārsniedzot līdzīgu debess ķermeņu griešanās ātrumu. Parasti pavadoņu orbītām ir elipses forma, bet Mēnesim tā ir apaļa (Mēness orbītas rādiuss ir 380 000 km). Kā zināms tikai mākslīgajiem pavadoņiem var būt riņķveida orbītas. Mēness blīvums ir daudz mazāks, nekā līdzīgu izmēru planētām. Tas liecina par to, ka Mēness atšķiras no citām planētām, ka iekšpusē tas var būt dobs.

Zemes pievilkšanas spēks attiecībā pret Mēnesi ir daudz mazāks nekā Saules pievilkšanas spēks attiecībā pret Mēnesi, tomēr Mēness netuvojas Saulei, bet gan paliek blakus Zemei. Ja Mēness būtu dabisks Visuma ķermenis, tad tam ieejot Saules sistēmā, tāds gigants kā Jupiters to uzreiz pievilktu pie sevis, tāpēc Mēness nekad nebūtu nonācis līdz Zemei. Ir ļoti grūti iedomāties, ka Mēness varētu būt dabisks Visuma veidojums.

Zeme pieder zemei līdzīgām planētām. Bet nevienai no zemei līdzīgām planētām nav bijuši pavadoņi. Citādi sakot, Mēness nav Zemes pavadonis, bet ir līdzīgs mākslīgam debess ķermenim.

Mēness iekšpuse ir doba. Šis apgalvojums jau pierādīts eksperimentāli ar seismogrāfa palīdzību uz Mēness.

Ar seismogrāfa palīdzību ģeofiziķi pēta Zemes struktūru, tieši tāpat ar seismogrāfa palīdzību var pētīt Mēness struktūru. Amerikāņu kosmonauti uz Mēness virsmas novietoja jūtīgus seismogrāfus, kuri noraidija uz Zemi savāktos Mēnesstrīces datus. Vienu no tādiem seismogrāfiem “Apollo-11” kosmonauti bija uzstādījuši “Klusuma jūrā”. Otru seismogrāfu “Apollo-12” uzstādīja “Vētru okeānā”. Šie seismogrāfi ir tik jūtīgi, ka var fiksēt pat kosmonautu soļu radīto satricinājumu uz Mēness virsmas. 1969. gada 20. novembrī 4:15, stratējot “Apollo-12” Mēness kabīnei radās Mēnesstrīce, no kuras virsma svārstījās vairāk kā 55 minūtes. Svārstību amplitūda pakāpeniski pieauga. Svārstību amplitūdas maksimums tika novērots 8 minūtē pēc starta, pēc tam pakāpeniski samazinājās un beigu beigās svārstības izbeidzās. Seismoloģijas institūta vadītājs Moriss Junks pēcpusdienas ziņās pastāstīja par šo pārsteidzošo faktu. Viņs sacīja: ja grib objektīvi raksturot uz Mēness notikušo, tad tas atgādina sitienu pa baznīcas zvanu. Seismiskais vilnis izplatījās no epicentra uz visām pusēm pa Mēness virsmu, izņemot Mēness iekšpusi. Notikušais satricinājums it kā notika uz metāla lodes, kuras iekšpusē ir tukšums. Uz Zemes šāda parādība nevar notikt. Šis eksperiments pierāda, ka Mēness iekšpusē ir tukšs. Pēc “Apollo-12” radītā brīnuma, “Apollo-13” kosmonauti ar distancionālās vadības palīdzībunometa raķetes trešo pakāpi uz Mēness virsmu, pakāpes sadursme ar virsmu notika 87 jūdzes no seismogrāfa, ko uzstādīja “Apollo-12” kosmonauti. Mēnesstrīce turpinājās 3 stundas un 20 minūtes. Seismiskais vilnis svārstījās 22-25 jūdžu dziļumā. Tāda svārstību kustība varēja rasties tikai lodveida dobā vidē. Turpmāk “Apollo-13” un “Apollo-14” kosmonauti veica daudzus Mēnesstrīces eksperimentus, ilgākais no kuriem turpinājās 4 stundas.

Amerikas aviakosmo biroja referātā “”Apollo-16” un Mēness virsma” ir teikts: Mēness seismiskā izpēte rāda, ka ap Mēnesi eksistē “cieta garoza”, kuras biezums ir 40 jūdzes. Zinātnieks doktors Fon Brauns atzīmēja, ka seismisko viļņu izplatīšanās ātrums ir 6 jūdzes sekundē, kas nevar būt kalnu iežos. No fizikas rokasgrāmatas ir zināms, ka tāds izplatīšanās ātrums var būt tikai metālos vai metāliem līdzīgos iežos. Seismisko viļņu izplatīšanās ātrums uz Mēness ir līdzīgs ar šādu viļņu izplatīšanās ātrumu metālos. Zinātnieki pieņem, ka Mēnesim ir metāliska garoza, kuru klāj 10-20 jūdžu biezs irdenu nogulšņu slānis. Doktors Uds un citi uzskata, ka tāds irdenu iežu nogulšņu slānis ir formējies simtiem miljonu gadu laikā meteorītu, asteroīdu un komētu sadursmju ar Mēnesi rezultātā. Mēness ir aizvēsturiskas cilvēces radīts. Uz iegūto ziņu un datu pamata Amerikas aerokosmo biroja zinātnieki būvēja dažādus Mēness modeļus, viens no tiem – tukša titāna lode (uz Mēness eksistē augstas tīrības metāli).

Dati par Mēness magnētisko lauku liecina par to, ka Mēness iekšpusē it tukšs.

Zinātniskie pētījumi rāda, ka visiem ķermeņiem Visumā ir magnētiskais lauks, tomēr Mēnesim gandrīz nav megnētiskā lauka. Zinātnieki uzskata, ka Zemes magnētiskais lauks rodas Zemes dzīlēs. Zemes dzīles iedala iekšējās un ārējās. Iekšējais kodols ir cietā stāvoklī, bet ārējais kodols – šķidrā stāvoklī. Viskozitātes koeficients starp tiem ir ļoti mazs, tie var ātri pārvietoties viens attiecībā pret otru, rodas elektriskās strāvas indukcija, kura rada magnētisko lauku. Zemes magnētiskā lauka intensitāte ir no 0.35 – 0.7 erg. Pēc dabisko meteorītu atlieku magnētiskajiem laukiem var pieņemt, ka citu planētu magnētiskā lauka intensitāte ir 0.59 erg. Citiem vārdiem, visiem dabiskajiem debesu ķermeņiem ir magnētiskais lauks līdzīgi Zemei. Tie ir homogēni, bet Mēness ir pavisam savādāks. Pēc lunenīta paraugiem, ko ieguvuši kosmiekie kuģi “Apollo” un tiešajiem mērījumiem uz Mēness, Mēness magnētiskā lauka intensitāte ir mazāka par vienu tūkstošdaļu no Zemes magnētiskā lauka intensitātes. Uz Mēness gandrīz nav magnētiskā lauka. Tam nav iekšējā kodola kā Zemei. Tas ir tukšs.

Mēness blīvums liecina par to, ka Mēness ir tukšs.

Zinātnieki jau sen zināja, ka Mēness vidējais blīvums ir 3.33 g/cm3, bet Zemes blīvums ir 5.5 g/cm3, kas ir gandrīz divas reizes vairāk. Doktors Halods Juli un citi zinātnieki uzskata, ka tas izskaidrojams ar to, ka Mēness iekšpusē ir tukšums. Mēness autoritāte doktors Vilkinss no Anglijas karaliskās astronomijas asociācijas savā grāmatā “Mūsu Mēness” apgalvo, ka Mēnesī eksistē tukšums, kura tilpums ir 14 miljonu jūdžu3.

Grāmatā “Apollo ceļojumi Visumā” (1976.g.) zinātnieks Laipots Ričards no Amerikas aerokosmo biroja raksta: “Apollo-11” un “Apollo-12” savākto lunenīta paraugu blīvums ievērojami pārsniedz Zemes iežu blīvumu (lunenīta blīvums ir 3.2-3.4 g/cm3, bet Zemes iežu blīvums ir 2.7-2.8 g/cm3). Mēness gravitācijas iedarbībā lunenīts sver tikai pusi no Zemes iežu svara, pie kam tikai Mēness ārējā garoza ir tik cieta, sekojoši Mēness iekšpusē ir tukšums. Zinātnieks Solomens no Amerikas Masačūsetas štata Politahniskās universitātes uzskata, ka Mēness iekšpusē varētu būt tukšums. Viņa raksts bija publicēts žurnālā “Mēness”. Viņš rakstīja: “Novērojumu dati no Mēness orbitālās stacijas ir ievērojami bagātinājuši mūsu zināšanas par Mēnesi, īpaši par gravitāciju. Pasakot savādāk, Mēness iekšpusē patiesi varētu būt tukšums. ”Cilvēce ar mūsdienīgu līdzekļu palīdzību ir sapratusi, ka Mēness iekšpuse var būt tukša”.

Beidzot, arī lunenīta vecums liecina par Dižā Likuma zinātniskumu. Lunenīta pētījumi rāda, ka Mēness vecums ir nedaudz lielāks par Zemes vecumu. Paši vecākie Mēness ieži ir formējušies 4.6 miljardus gadu atpakaļ (Dažu vecums ir pat 7 miljardi gadu), bet Zemes senie ieži ir formējušies pirms 3.9 miljardiem gadu, pie kam lunenītā ir atrasti 6 elementi, kādus uz Zemes atrast nevar.

Mēness ir aizvēstures cilvēces veidojums. Mēness nav dabīgs Zemes pavadonis, bet ir mākslīgs debess ķermenis. Īstenībā daudzi zinātniski-tehniskie atklājumi liecina par aizvēstures kultūras eksistenci, t.i. līdz mūsu cilvēciskajai civilizācijai ir vēl ir eksistējuši civilizācijas periodi, kuru attīstības veids pilnīgi atšķiras no mūsējā. Ja mūsdienu zinātnieki var izdomāt radīt kosmosā spoguli, ar kura palīdzību atspogulot saules starus uz Zemi (1999. gada 4. februārī divi kosmonauti no stacijas Mir nosūtīja kosmosā mākslīgu mēnesi), tad kāpēc šaubīties, ka cilvēce varējusi radīt Mēnesi kosmosā aizvēstures laikmetā?