Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Lia'angia]

Abas Kellarda šautriņas trāpīja marodierim, viena noskrambāja vaigu, otra ieurbās jau savainotajā rokā. Viņš panikā sāka skatīties apkārt, taču Kellarda tumšais apmetnis, acīmredzot, pilnīgi saplūda ar klinti, un marodieris nespēja saprast, no kurienes nāk šāvieni. Viņš gan izrāva un svieda nazi, taču tas aizsvilpa savus piecus metrus garām vietai, kur stāvēja Kellards.
Te Kellards sajuta, ka rokassprādze sāk pulsēt un paliek siltāka. Tā vien šķita, ka no tās izstaro silta, zeltaina gaisma, taču viņš zināja, ka to neviens cits neredz, un atviegloti nopūtās - viņa Sargs bija ar viņu. Sāpes kājā mazinājās, tās neizzuda pilnībā, bet pēc maza brītiņa viņš bija pārliecināts, ka kāja spēs noturēt viņa svaru. Asinis bija pārstājušas tecēt, un, lai gan brūce prasījās apmazgājama un pārsienama, taču Kellards zināja, ka tuvāko stundu laikā tā neatvērsies.
Kamzi sēdēja, satvērusi Gunnoras amuletu, un vienkārši domāja par visu sieviešu aizstāvi. Te pēkšņi viņa ar izbrīnu apjauta, ka rokas vairs nesalst. Amulets bija kļuvis silts. Viņai šķita, ka mīļa, saudzējoša roka noglāsta matus un viegli, ar pašiem pirkstu galiem pieskaras sašautajai kājai. Sāpes tajā mitējās. Un arī pati meitene pēkšņi jutās moža un spirgta, kā tikko kārtīgi izgulējusies ērtā gultā un paēdusi sātīgas brokastis.
Pa to laiku marodieri nestāvēja dīkā. Tas, ar savainoto kāju, beidzot bija kaut kā apvīkšījis sāpošo vietu un aši vien rāpās prom, neraizēdamies par biedriem (Kellards viņu labi redzēja, jo mēnessgaisma atspīdēja ādas bruņās, kas bija apšūtas metāla plāksnītēm).
Kamzi sašautais vīrs sagrīļojās un sabruka zemē - acīmredzot, vai nu beigts, vai zaudējis samaņu no asiņu zuduma.