Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Lia'angia]

Pēkšņi kaujas ainu apspīdēja rēgaina gaisma - lai gan vēl nokrita pa retai lietus lāsei, bet pa mākoņu spraugu iespīdēja mēness. Nu Kellards vismaz puslīdz redzēja notiekošo.
Abi Kellarda pretinieki izskatījās diezgan nelāgi (lai gan, no kuras puses skatās...).
Divreiz ievainotais bija noslīdzis un viena ceļgala, kreisā roka nevarīgi nokarājās, taču ar labo viņš cirta un trāpīja Kellardam pa vienreiz jau savainoto kāju. Nu gan varēja pat stipri just, ka kāja ir ievainota - Kellards steigšus atbalstījās pret klinti, kas slējās tepat aiz muguras. Toties viņa cirtiens arī sasniedza mērķi, un pretinieks noslīga zemē un vairs nekustējās. Otrs pretinieks streipuļoja prom, acīmredzot nospriedis, ka viņam šai reizei pietiek, tādēļ viņam mērķētais cirtiens bija neveiksmīgs.
Lokšāvējs turpināja apšaudīt Kamzi, bet viņai bija veiksmīgi izdevies aizrāpties tālāk tumsā, un pēdējās bultas no marodiera bultu maka tika izlietotas, apšaudot klinti, aiz kuras vairs neviena nebija.
Cilvēks ar izmežģīto vai satriekto kāju arī bija nolēmis atstāt kaujas lauku, un aizrāpoja aiz klints radzes.
Lokšāvējs, pamanījis biedru atkāpšanos, izrāva zobenu un, piesegdams biedrus, atmuguriski kāpās virzienā, no kurienes viņi bija ieradušies, visu laiku modri sekodams Kellarda kustībām.