Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Roviela]

Uzlicis atsilt pieticīgās vakariņas, Kellards, pastiepis rokas pret uguni, sāka stāstu.

- Tas bija laikā, kad Karstena pasludināja karu pret senās rases cilvēkiem. Vienīgais glābiņš bija Estkarpā. Kurš vien varēja un spēja, gāja uz turieni. Pāri kalniem. Viņus vajāja ienaidnieks, viņiem draudēja briesmas kalnos, jo nepietika to, kas zināja ceļu.
Es toreiz biju algotnis Estkarpā. Un, kā jau robežnieks, viens no tiem, kuru uzdevums bija sagaidīt un pavadīt bēgļu grupas.
Bet vienu reizi Estkarpas raganas bija saņēmušas ziņas, ka tuvējos Karstenas pierobežas kalnos esot redzēti kolderi. Tiem tur nekas nebija meklējams, un mūsu grupu norīkoja pārbaudīt šīs ziņas.
Īsumā runājot, mēs viņus atradām, bet manas vainas dēļ, - Kellards nopūtās, atceroties savu neveiklību, - mūs pamanīja, un sanāca pamatīga saķeršanās. Kolderi nebija vieni, viņus pavadīja vēl vismaz 10 Karstenas vīru.
Bet mēs, izlūki, bijām tikai divi. Vispirms es dabūju nobaudīt kolderu ieroču garšu, - Kellards pieskārās kādreiz kolderu staru "blastera" (OOC - viņš nezin, kā to ieroci sauc) ievainotajam kreisajam plecam, - pēc tam arī viņu maģiju. Sajutu tikai, ka elpas vairs nav un pēc tam neko neatceros. Kad atjēdzos, cīņa bija beigusies, kolderi aizbēguši, bet pats es tāds, ka kājas nevaru pavilkt. Ek, vārdu sakot, mūsu vadone, ragana saārstēja mūs cik vien labi prata, un mēs devāmies šiem pa pēdām.
Nākošā nakts ir tā, par kuru šis stāsts. Apmetāmies nakšņot līdzīgā vietā kā šī. Norīkojām sargus, kā jau parasti, bet nezinu, kas tur bija ar Žaneti - tā bija viena no algotnēm, kareivīga meitene, jāsaka! bet pārāk mīlēja iedzert alu, - viņai stāvot sardzē uzklupa kalnu leopards. Daudz tur viņu kalnos dzīvo. Nu tad tā - sagrāba viņš Žaneti un tik stiepj augšā klintī. Kas pamodās, tas uzreiz metās palīgā, ar zobenu bija par tālu, šāvām visi, bet kur tu, cilvēks, tumsā pret tumšu klinti trāpīsi. Šaujam, šaujam, labuma nekāda. Leopards tūlīt, tūlīt būs uz klints augšā un ar visu Žaneti prom. Tad viņai pašai kaut kā, laikam, izdevās izrauties, vai arī leopardam pietika saņemto bultu, bet viņa sāka kūleņot gar klinti lejā. Tikko neuzkrita virsū vienam no biedriem, kas bija sataisījies rāpties viņai pakaļ. Sasitās pamatīgi, bet dzīva bija, un pēc labas saārstēšanas varēja turpināt ceļu. Tāds stāsts.
- Jā, es gan nezinu, vai šajos kalnos lielo kaķu ir daudz, bet vienai nometnei pietiek ar vienu. Vajadzēs arī mums sargāt, jo vairāk tāpēc, ka vieta atklāta.

Kellards padeva Kamzi savu mazo ````šķi ar vīnu.

- Domāju, vienam no mums laiks doties gulēt, lai var pēc laika nomainīties. Bet izgulēties vajag, lai kāda steiga, citādi paši savas vainas dēļ līdz galam netiksim.