Istari, ...sakarā ar ķidātāju pulciņu... Opcijas

[Nulukkizdin]

Nu tad tā - es pieteicos uzrakstīt nelielu kopsavilkumu par istariem un te nu tas ir. Par šīm būtnēm jau, protams, varētu rakstīt vēl un vēl, bet te nu ir pamats uz kura bāzes attīstīties...

Istari

Kas ir Istari?

Pašos iesākumos, pirms Pasaule vēl bija radīta, Eru, saukts arī par Iluvatoru, izveidoju grupiņu dažādas varenības garu – Ainurus.

Katram no Ainuriem Eru deva mazumiņu sev piemītošo zināšanu un īpašību. Šeit izņēmums bija Melkors, kam Eru iedeva mazumiņu no visa kā, izveidojot to par pašu varenāko Ainuru.

Pavisam drīz Aunuri tika sasaukti kopā, un tika radīta Ainuru mūzika – masveidīga dziedāšana. Šajās dziesmās Eru ielika savu pasaules vīziju, pasaules redzējumu, un tā, caur Ainuru dziesmām tapa šī pasaule.

Pēc pasaules rašanās daudzi Ainuri izjuta vēlmi doties uz šo skaisto vietu un Eru to atļāva. Šie Ainuri tika nosaukti par Valariem un Maiariem, pārējie palika dzīvot (eksistēt) ārpus laika robežām. Ainuri, kas pameta ārpus laika telpu, vairs nevarēja tur atgriesties.

Par Valariem tika nosaukti spēcīgākie no Ainuriem, kas apmetās uz dzīvi jaunizveidotajā pasaulē, bet par Maiariem – mazāk spēcīgie. Katram Valaram bija “piesaistīti” vairāki Maiari, un varētu teikt, ka Maiari bija Valaru palīgi.

Istari (tulkojumā “gudrie”) jeb burvji arī bija Maiari.


Kāpēc Istari tika sūtīti uz Viduszemi un kas viņus sūtīja?

Laiks gāja, Viduszemē notika dažādi kari un kaujas, kādā milzīgā kaujā tika sakauts un padzīts pats ļaunuma iemiesojums Melkors, bet Saurons, kas tajā laikā bija Melkora leitnants, paslēpās un nogaidīja. Vēlāk Saurons turpināja savas ļaundarības, līdz tika sakauts un zaudēja savus spēkus (Isildurs nocirta viņam pirkstu ar gredzenu). Tomēr nosacītais miers nebija ilgs. Pavisam drīz Saurons sāka atjaunot savu varenību, un sāka pulcēt jaunus karapūļus un centās atjaunot bijušo ļauno spēku varenību.

Valari to pamanīja un nolēma rīkoties. Vēlvienā cīņā viņi piedalīties nevēlējās, tomēr bija norūpējušies par Viduszemes brīvo tautu likteni, tādēļ tika sasaukta Valaru apspriede.

Nav īsti skaidrs, kas šo apspriedi sasauca un vai tā bija Valaru iniciatīva vai varbūt Eru tā izlēma, tomēr apspriede notika. Tika izlemts, ka vajag uz Viduszemi sūtīt grupiņu Maiaru, kas palīdzētu turienes tautām cīņā pret Surona atgriešanos. Šiem Maiariem bija jādodas turp ietērptiem vecu vīru izskatā un nevis pašiem jādodas cīņā, bet gan jāpārliecina cīnīties Viduszemes tautas.

Šāds uzdevums nebija viegls pat Maiaram un bija jābūt ar lielu drošsirdību apveltītam, lai piekristu doties šajā uzdevumā. Tā nu Valaru vadonis Manwe jautāja: “kurš ies?”. Tikai divi maiari panāca uz priekšu – Sarumans un Alatars – vienīgie divi drosmīgie (vai varbūt pārgalvīgie), kas nebijās uzdevuma. Tad Manwe paskatījās uz Gendalfu un jautāja kāpēc viņš negrib iet, un Gendalfs atteica, ka viņš esot par vāju tādam uzdevumam, un ka viņam esot bail no Saurona. Manwe tik noteica, ka tas ir jo labāk un pavēlēja Gendalfam piedalīties. Tālāk ir minēts, ka vēl tika paņemti maiari Polondo un Radagasts.

Tā nu šie 5 istari tika nosūtīti uz Viduszemes ziemeļ-rietumu daļu, bet, kā Tolkīns vēlāk minējis, šie nebija vienīgie istari, kas devās ceļā, jo tika nosūtīti vēl (nezināms skaits) uz citām Viduszemes daļām.

Tolkīns ir vairākkārt mainījis domas par to kādā kārtībā šie 5 istari ieradās Viduszemē – vai tie ieradās kopā, vai pa vienam. Tomēr skaidrs ir tas, ka tas notika III ēras 1000 gadā un viņi ieradās tērpušies vecu vīru izskatā un bija kā noslēpumaini radījumi apkārtējām tautām. Kā Tolkīns raksta – vien Kirdans un varbūt Elronds un Galadriela zināja, kad šīs būtnes ieradās, un domājams arī zināja (vai nojauta) par viņu uzdevumu.


Istaru liktenis Viduszemē.

Tā nu Istari izklīda pa Viduszemi, vācot dažāda veida informāciju un pētot šejienes parašas. Viņi nezināja, kad un kur Saurons varētu parādīties, tāpēc klejoja viss apkārt… Gendalfs pārsvarā uzturējās ziemeļu reģionā, Rivendellas un Hobitonas (Tuntmales) tuvumā, kamēr Sarumans vairāk pievērsās Gondoras un Rohānas apkārtnes pētīšanai, bet Radagasts devās uz Mirkwoodu (Drūmmežu). Polondo un Alatars (saukti par zilajiem burvjiem) devās tālu uz austrumiem un nekad vairs neatgriezās – nav zināms, kas ar viņiem notika, tomēr Tolkīns pauž cerību, ka abi visai ievērojami ietekmēja Saurona pazudināšanu, atturot austrumu tautas no masveidīgas pievienošanās Saurona spēkiem.

Pēc Tolkīna domām, vien Gendalfs izpildīja sev uzticēto pienākumu. Pārējie izgāzās.

Izmantotā literatūra

Unfinished Tales
Silmarillion
Tolkien`s letters
LOTR


p.s. es vēlētos dzirdēt jūsu komentārus par šo manu kopsavilkumu un varat jautāt par iespējamām neskaidrībām...

[Tots]

Būtu jau jauki uzzināt cik un kādi tie pārējie istari bija tas būtu ļoti interesanti. Un ja kas tad pēc manām domām Isri Mithrandir savu misiju pildija visslabāk un tapēc par nopelniem atgriezās. "Mithrandir refused the office, since he would have no ties and no allegiance, save to those who sent him, and he would abide in no place nor be subject to any summons. But Saruman now began to study the lore of the Rings of Power, their making and their history.
Now the Shadow grew ever greater, and the hearts of Elrond and Mithrandir darkened. Therefore on a time Mithrandir at great peril went again to Dol Guldur and the pits of the Sorcerer, and he discovered the truth of his fears, and escaped. And returning to Elrond he said:
‘True, alas, is our guess. This is not one of the Úlairi, as many have long supposed. It is Sauron himself who has taken shape again and now grows apace; and he is gathering again all the Rings to his hand; and he seeks ever for news of the One, and of the Heirs of Isildur, if they live still on earth.’
And Elrond answered: ‘In the hour that Isildur took the Ring and would not surrender it, this doom was wrought, that Sauron should return.’
‘Yet the One was lost,' said Mithrandir, ‘and while it still lies hid, we can master the Enemy, if we gather our strength and tarry not too long.'
Then the White Council was summoned; and Mithrandir urged them to swift deeds, but Curunír spoke against him, and counselled them to wait yet and to watch.
‘For I believe not,’ said he, ‘that the One will ever be found again in Middle-earth. Into Anduin it fell, and long ago, I deem, it was rolled to the Sea. There it shall lie until the end, when all this world is broken and the deeps are removed.'
Therefore naught was done at that time, though Elrond's heart misgave him, and he said to Mithrandir:
'Nonetheless I forbode that the One will yet be found, and then war will arise again, and in that war this Age will be ended. Indeed in a second darkness it will end, unless some strange chance deliver us that my eyes cannot see.’
'Many are the strange chances of fee world,’ said Mithrandir, 'and help oft shall come from the hands of the weak when the Wise falter.'
Thus the Wise were troubled, but none as yet perceived that Curunír had turned to dark thoughts and was already a traitor in heart: for he desired that he and no other should find the Great Ring, so that he might wield it himself and order all the world to his will. Too long he had studied the ways of. Sauron in hope to defeat him, and now he envied him as a rival rather than hated his works. And he deemed that the Ring, which was Sauron's, would seek for its master as he became manifest once more; but if he were driven out again, then it would lie hid. Therefore he was willing to play with peril and let Sauron be for a time, hoping by his craft to forestall both his friends and the Enemy, when the Ring should appear"