PSRS sabrukšana Opcijas

[Sol Invictus]

Vakar ar ģimeni runājot vai kāds skatīties nakts ziņas aizrunājāmies līdz PSRS iekārtai un tās sabrukšanai, bet detalizētu atbildi uz savu jautājumu man tā arī neizdevās noskaidrot, tad nu veidoju šo pavedienu, lai uzzinātu šo to par PSRS un varbūt saņemtu labāku atbildi uz savu vakardienas jautājumu, tas bija - Spriežot pēc tā ko visi runā Ukrainā tagad notiek kaut kas līdzīgs atmodai. Arī Gruzijā nesen notika revolūcija. Jautājums - kāpēc pie viņiem tas notiek tagad, ja citur tas notika pirms 15 gadiem ?

[Nimue]

Vispār, ja kas, 1984 apraksta ideālo valsts iekārtu - ja to vērtējam pēc iespējas iekārtai ilgstoši pastāvēt un nodrošināt pēc iespējas lielākas iedzīvotāju daļas subjektīvo laimi.

Tas, ka aprakstīts tas ir no tādas sabiedrības viedokļa, kas glorificē indivīda tiesības uz informāciu un brīvo tirgu, cenšoties šādu sistēmu parādīt no tāda redzes punkta, kas normālam mūsdienu sabiedrības locekli liktos nežēļigs un ļauns - tas ir cits stāsts. Diemžēl, vairāk par šausminošo izkārtni, parasti neviens tur arī nesaskata. Galvenā problēma ar 1984 aprakstīto sistēmu ir - tādas radīšana praksē būtu ļoti ļoti sāpīgs process.

Tā kā 1984 ir interesants darbs. Utopija aprakstīta tā, lai izskatītos pēc anti-utopijas.. tas nu tā.


Ja kāds mēģinātu iestāstīt, ka PSRS bija daudzkārt labāk, nekā šobrīd, un ir obligāti nepieciešams atgriezties - es visticamāk tik pat cītīgi censtos aizstāvēt pretējo viedokli. Savukārt situācijā -kad sistēma tiek apskatīta tikai no viedokļa tas ir slikti, tikai tāpēc, ka tas ir slikti. Vai - tas ir slikti, jo ja mani (tādu, kāds no šobrīd esmu) iemestu dzīvot tajā pasaulē, man būtu ļoti grūti, jo visu laiku baidītos, ka tik mani uz stūra māju neaizved. Pie tam man nepatīk deficīts. - nu nav tie argumenti. Padzīvotu nedēļu, otru, un pārstātu baidīties. Ir tāda īpatnība cilvēkam.

Pašreizējajai sistēmai ir savi plusi un savi mīnusi. Pateikt, ka kopumā vērtējot pašreizējā sistēma ir izteikti labāka vai sliktāka par iepriekšējo vienkārši nevar - jo nevar vērtēt PSRS sistēmu vadoties no tām vērtībām, kas mums tādas šķiet šobrīd. Vienīgā universālā vertība, kuru var piemērot gan PSRS, gan tam, kas Latvijā notiek šobrīd - cik liela daļa sabiedrības jūtas labi.

Pie tam ar "labi" saprotot pilnīgi absurdo subjektīvo sajūtu, nevis piemeklējot dažādus iemeslu, kāpēc labi justies nevarētu (vai - tieši otrādi - vajadzētu).


Starp citu - kā jūs skataties uz to, cik kardināli atšķirīgi dažādi mediji atspoguļoja notikumus Ukrainā? Vienkārši - salīdziniet rietumu presi, Latviski iznākošo un Krieviski iznākošo presi.

Arī tā... viela pārdomām par domas brīvību

Un, pirms izdariet secinājumus - padomājiet, vai arī rietumu presē viss tika atspoguļots pilnīgi objektīvi?


Lia'Angia... Tas ko tu teici spilgti ilustrē to, ka kapitālistiska domāšana padomju sociālismā jūtas nelaimīga. Jo... patiesībā jau nekas nav mainījies. Tad kurpes veda no Maskavas, tagad, ar tieši tādu pašu pamatojumu ved no Milānas. Tad delikatese bija banāns, tagad kaut vai zosu aknas. Ko tu tāpat nedabū, jo naudu par ko tādu tērēt negribas. Bet par rindām... Nē es saprotu, ka apzinīgi PSRS tikai dažus gadus padzīvoju - bet tad pēc maizes un piena gan rindas nebija. (Rindas pēc maizes bija 90to sākumā - pēc īpašās, lielezera saldskābmaizes ko uz mūsu pilsētu tikai reizi nedēļā atveda, jo ražošanas jaudas viņiem bija mazas) Bija rindas pēc retākiem produktiem - bulgāru konservētās paprikas, retākām desām utt....

Šo rakstu rediģēja Nimue: 10.12.2004 14:19

[Lia'angia]

Bet par rindām... Nē es saprotu, ka apzinīgi PSRS tikai dažus gadus padzīvoju - bet tad pēc maizes un piena gan rindas nebija. (Rindas pēc maizes bija 90to sākumā - pēc īpašās, lielezera saldskābmaizes ko uz mūsu pilsētu tikai reizi nedēļā atveda, jo ražošanas jaudas viņiem bija mazas)  Bija rindas pēc retākiem produktiem - bulgāru konservētās paprikas, retākām desām utt....

Es gan atceros, ka mamma pēc darba vienmēr stāvēja rindā pārtikas veikalā. Vienu gadījumu es atceros īpaši spilgti - uz Brīvības un Matīsa ielas stūra bija milzīgs gastronoms (tagad tur laikam ir sporta preces) un mamma stāvēja vienā rindā, tēti aizsūtīja stāvēt otrā un māsu - trešajā. Rindas bija ļoti garas un es - gadi 5 vecs skuķēns - protams, nevarēju mierīgi nostāvēt. Tikām skraidīju no viena pie otra, kamēr pazudu... Šausmīgi raudāju, vēl tagad atceros to briesmīgo sajūtu - milzīgas, tumši ģerbušos ļaužu rindas (rudens laikam bija), un neviena pazīstama cilvēka...
Tad vēl atceros to smadzeņu skalošanu, patriorisma audzināšanu un obligātās politiskās audzināšanas, kad vajadzeja izgriezt rakstus no avīzēs "Cīņa" un stāstīt par to, cik PSRS viss ir labi, bet ārzemēs slikti... Es bju no tiem bērniem, kas pilnīgi patiesi ticēja komunismam, un reiz mammai prasīju, kāpēc pēc dzimtbūšanas uzreiz nevarēja Latvija kļūt par Padomju republiku? Un atceros mammas izvairīgo seju, kad viņa atteica, ka nevarēja vis..
Manu mammu un vecmāmiņu neizsūtīja nejaušības dēļ - viņas tovakar, kad vāca cilvēkus no mūsu pagasta, bija ciemos. Visus pārējos radus izveda. Es par to nekā nezināju līdz 88. gadam - man baidījās par to stāstīt. Jā, daļa no viņim atgriezās, bet neviens neuzdrošinājās par to runāt.