TN3 rezultāti un stāsti, stāsti, stāsti..., Pavēsti mums to jel. Opcijas

[Andza]

Tātad pirms ķeramies pie stāstiem, vēlreiz pie nosacītajiem TN3 tā sauktajiem rezultātiem. Lai arī LARP'u nekādā gadījumā nedrīkstētu uzskatīt par sacensībām, mums ir tāda tendence dažiem cilvēkiem piešķirt TN oficiālos vimpeļus par dažādiem random nopelniem.

Tātad uzvarējusī frakcija ir troļļi.
Nav svarīgi, ka viņi varbūt arī neizkāva tik daudz visus un paši bieži atrāvās. Galvenais ir tas, ka viņi aktīvi pildīja gan savus kvestus, gan veikli visu laiku pārķēra citu rasu kvestus un izpildīja arī tos. Un, šķiet, viņi diezgan konkrēti havoja fun'u. (troļļi, labojiet mani, ja esmu pārsteidzies ar šādu apgalvojumu.)

Kolorītākais tēls mums ir Haļavas priesteris, pierādīdams, ka pacifistiskiem tēliem TN pasaulē arī ir iespēja tusēties. Un rādās, ka viņš pat dažu labu itin veiksmīgi konvertēja savā ticībā. Šķiet. (plus korumpētības moments, viņa burvīgie arbaleti savaldzināja GM'us totāli un galīgi)

Specbalvas vimpeļus dabūn kā, lai arī diezgan neatbilstošie, bet ļoti izturētie un pamatīgi iejutušies lomās tēli - abi ciema bruņinieki Kūrs un Krēts. Neatbilstošie no tāda viedokļa, ka patiesībā ciems ir viens nožēlojams miests, bet nekas TN jau vienmēr ir valdījusi stila anarhija.

Un vēl vienu godam nopelnītu specbalvu saņem Dāsns par savu centību un gatavību nedaudz ziedot spēlēšanas priekus, lai tā vietā palīdzētu GM'iem. Tātad Martins saņem balvu par nominācijā vislabākais Dāsna izpildītājs.

TN diplomi kaut kā pamazām tiks nodoti laika gaitā (piem., Kvints no TN2 vēl joprojām nav saņēmis savējo, uff).

Bet tagad par to vairāk apspriesties nevajag, bet vajag pievērsties spēles stāstiem. TN2 mēs vēl varējām izlobīt kaut kādu vēsturisko interpretāciju par to, kas īsti tika noticis. Šoreiz tas šķiet pilnīgi neiespējams uzdevums. Tālab vienkārši mēs vēlētos dzirdēt dažādu tēlu atstāstus, kas ar viņiem noticis. Es pats pēc mirkļa iemetīšu stāstu par Veltāru Bērzazaru aka Bezvārdi no paša sākuma līdz beigām (dažas vietas izlaižot, lai neatklātu spoilerus no filmiņām).

[Berlog]

OK, un tagad saturās, nāk:


Halavas Mācības vēsturiskā un metafiziskā teodīceja.
Jeb ticības apoloģija, sarakstīta un ar tekstiem no svētām grāmatām papildināta,paļāvības gara stiprināšanai zinošajiem un dvēseles acs atvēršanai tiem nezinošajiem.




Mūsu dienās aizvien vairāk ļaužu sāk izteikt aplamas lietas par Halavu un tās svēto Mācību. Jāsaka gan, ka šīs nejēdzības pa lielākai daļai skan no nemācīto un tumsonīgo ļaužu puses, bet par lielu satraukumu Halavas Mācībā iesvētītajiem un to ilgstoši pētījušajiem priesteriem, adeptiem un vispār izglītotiem cilvēkiem (lai gods un slava tiem) pilnīgi aplami izteikumi ir izskanējuši arī no mācītu vīru un citādi sabiedrībā ietekmīgu vai cienījamu personu puses. Satraukums ir liels, tādēļ šis darbs ir tapis, lai parādītu, apgāztu un labotu nepareizos priekšstatus par Halavas Mācību, Halavu pašu un tās Mācības vēsturi.


Lai Halavas gars pilda jūsu dvēseles un prāts lai atveras apskaidrībai un laimei, ko nes Halavas Vārds. Diemžēl apskaidrībai bieži ceļā stāv nepareizi uzskati, pirmām kārtām jau par Halavas Mācības rašanos un personām, apskaidrotajiem, kas ar to saistīti. Kā vēsta svētie teksti, tad par pirmo Halavas mācības sludinātāju tiek uzskatīts mītiskais Zemais Zaharijs, kas, kā stāsta, esot ceļojis pa Heplisas laukiem un pārticis no tā, ko viņam pasniedza labi ļaudis. Te nu ir jālabo kāds vispārpieņemts malds, kas bieži tiek pieņemts kā pierādīts fakts- ka Zemais Zaharijs esot bijis Halava pati, vai tās iemiesojums. Tā ir milzīga kļūda! Esmu redzējis kā neizglītotie ļaudis pielūdz Zemā Zaharija tēlu kā pašu Halavu un domā, ka tas palīdzēs. Kas par tumsonību!
Tātad pirmkārt Zemais Zaharijs nav ne Halavas iemiesojums, ne kā citādi īpašs. Zemais Zaharijs bija tāds pats cilvēks, kā mēs visi, ar to izņēmumu, ka viņš bija apgaismots, viņam bija atvērušās Halavas zinības, pareizāk sakot viņš pats bija tām atvēries, jo Halava neslēpjas, mums ir tikai tai jāatveras.
Otrkārt šajā pārpratumā atkal vajag atgādināt, kas tad ir Halava. Tātad Halava nav būtne, jo tad tā būtu ierobežota telpā un līdz ar to nebūtu reizē klātesoša visur, tā būtu ierobežota arī laikā, jo tad būtu mirstīga un tad tā būtu ietekmējama, līdz ar to nebūtu patstāvīga. Un kāda jēga gan ir lietai (atvainojos par šo vulgarizāciju), ja tā nav pie rokas, kad tā ir visvairāk nepieciešama, ja tā tavās rokās izirst vai pēkšņi mainās, kļūdama par ko citu? Halava nav jāsaprot kā galīga/laicīga/ietekmējama būtne, bet gan kā princips, kā kosmisko likumu uzturētāja, kā kārtība.
Pasaulē viss ir saistīts- pēc cēloņa seko sekas, šīs sekas atkal izraisa kaut kādus notikumus utt. Ja kāds cilvēks nogāž bišu koku, tad tur vairs nevar mitināties bites, tātad nebūs medus un bišu, kas varētu apputekšņot ziedus un līdz ar to neuzaugs puķes, augļu koki nedos tik daudz augļu, cik varētu dot utt., ķēdīte turpinās. Un šī notikumu ķēdīte iestiepjas mūžībā, aizvien vēršoties plašumā. Kā mēs redzam, viens notikums ietekmē daudzus. Tātad katra mūsu darbība ietekmē visu visumu, visas lietas un cilvēkus mums apkārt. Un kā lai mēs zinām, vai mēs neizraisām kādas nevēlamas sekas? Slavenajā Jekoba tekstā “Halavas kundzība” ir teikts:”Ik reizi, kad tu sper soli, tu nogalini vēl nedzimušu bērnu!” Un patiesi, kas var paredzēt mūsu darbības sekas? Te nu mēs nonākam pie viena no vissvarīgākajiem jautājumiem Halavas Mācībā- kāda ir vislabākā rīcība, kā man rīkoties, lai es nodarītu vismazāko ļaunumu? Un turpinot izvērsti meditēt par šo problēmu mēs nonākam pie jautājuma- vai šķietami darot labu, ļaunums, ko mēs neapzināti nodarām, nepārsniedz sasniegto labumu? Šie ir ļoti smagi jautājumi , bet Halavas Mācība dod uz tiem atbildes.
Šajā darbā es neiedziļināšos šo problēmu risinājumā, iztirzājumā un pakāpeniskā analīzē- ar to katram Halavas priesterim ir jānodarbojas vismaz 5 gadus, lai pilnībā izprastu Mācību, šeit es tikai sniegšu vispārīgas atbildes, kas būtu jāzin plašākai publikai. Ja kāds vēlas, tas var jebkurā laikā griesties Heplītas Halavas templī (vai vienkārši tuvākajā Halavas templī) un lasīt tur atrodamos tekstus. Jābrīdina gan, ka Halavas mācība nav apgūstama ātri- tajā ir jāiedziļinās, neskaitāmas stundas jāpavada meditācijā līdz ir sasniegts dvēseles stāvoklis, kad cilvēks ir gatavs atvērties Halavas gaismai un tapt apskaidrots.
Pirms atbildēt uz smago pamatjautājumu “Kā man rīkoties, kā dzīvot?”, ir jādara zināmas vēl dažas pamatatziņas. Viena no tām ir pasaules sabalansētības princips- viss šajā pasaulē ir līdzsvarā jeb, pareizāk sakot, tiecas saglabāt līdzvaru. Ja kaut kur plosās vētra, tad kaut kur citur tajā pašā laikā ir pilnīgs bezvējš, ja kaut kur līst, tad citur spīd saule utt. Bet kas ir vēl svarīgāk- tie paši likumi attiecas arī uz tādām kategorijām kā labais un ļaunais. Ja jau pasaules dabiskais stāvoklis ir līdzsvara stāvoklis, tad kas gan it tas, kas like pasaulei kustēties, kas ir tā enerģija, kuras dēļ pasaule piedzīvo vētras un bezvējus, lietu un sauli, labo un ļauno? Tā ir dzīvo būtņu gribas enerģija, to tieksmju izpausme. Jo tikai dzīvajām būtnēm piemīt paškustība, līdz ar to tās ir vienīgās, kas var sākt cēloņa- seku ķēdītes. Pasauli kustina, tai enerģiju (izjaucot pasaules līdzsvaru, kuru tā tiecas atkal atgūt, tā radot pretstatus un kustību nedzīvajā) dod pilnīgi visas dzīvās būtnes, bet tikai domājošajām būtnēm ir dots saprāts, spēja apzināt savas tieksmes. Diemžēl šī savu tieksmju apzināšana parasti noved pie pārmērīgas šo tieksmju apmierināšanas, lai gūtu tai līdzi nākošo baudu. Tā rodas dažādi izēdāji, dzērāji un citu baudu pārmērīgi baudītāji. Tā kā viss ir šādi saistīts, tad šķiet, ka vislabāk būtu nerīkoties vispār, lai nenodarītu to, ko negribam, kaut arī netieši. Bet kā gan ir iespējams neko nedarīt? Vai stāvēt kā statujai, līdz mēs nokrītam bez dzīvības? Nē, Halavas Mācība māca, ka ja pēkšņi visas dzīvās būtnes apstātos, beigtos to paškustība, tad tajā pašā brīdī apstātos arī pasaule, tā kļūtu nedzīva un izzustu- vējš ne pūstu, ne nepūstu, lietus ne lītu, ne nelītu, nebūtu ne labā, ne ļaunā, viss ne būtu, bet arī ne-nebūtu, iestātos stāvoklis, kāds bija pirms pasaules radīšanas, pirmatnējais haoss.
Tad kā gan rīkoties? Halavas Mācība norāda- “Ēdiet lai paēstu, nevis lai ēstu, dzeriet lai padzertos, nevis lai dzertu [..]” Katras pārmērības izjauc līdzsvaru pasaulē vairāk nekā ir nepieciešams. Ja kāds ēd par daudz, tas nozīmē, ka kādam būs jāpiedzīvo izsalkums. Ja kāds dzer pārāk daudz, tad kādam citam būs jāpiedzīvo slāpes utt. Tātad savas tieksmes nav jāierobežo, bet tikai adekvāti jārealizē, nepārspīlējot, neņemot vairāk, kā nepieciešams. Un dzīve dod cilvēkiem visu nepieciešamo dabisko tieksmju apmierināšanai. Lai cilvēks varētu dzīvot laimīgu dzīvi, viņš nedrīkst ļaut savām tieksmēm aptumšot viņa prātu un pārņemt viņu savā varā. Ir jāļaujas dzīvei, nevis neauglīgi jāmēģina dzīvi pakļaut sev. Tā ir Halavas Mācība.
Lai Miers ar jums!