TN3 rezultāti un stāsti, stāsti, stāsti..., Pavēsti mums to jel. Opcijas

[Andza]

Tātad pirms ķeramies pie stāstiem, vēlreiz pie nosacītajiem TN3 tā sauktajiem rezultātiem. Lai arī LARP'u nekādā gadījumā nedrīkstētu uzskatīt par sacensībām, mums ir tāda tendence dažiem cilvēkiem piešķirt TN oficiālos vimpeļus par dažādiem random nopelniem.

Tātad uzvarējusī frakcija ir troļļi.
Nav svarīgi, ka viņi varbūt arī neizkāva tik daudz visus un paši bieži atrāvās. Galvenais ir tas, ka viņi aktīvi pildīja gan savus kvestus, gan veikli visu laiku pārķēra citu rasu kvestus un izpildīja arī tos. Un, šķiet, viņi diezgan konkrēti havoja fun'u. (troļļi, labojiet mani, ja esmu pārsteidzies ar šādu apgalvojumu.)

Kolorītākais tēls mums ir Haļavas priesteris, pierādīdams, ka pacifistiskiem tēliem TN pasaulē arī ir iespēja tusēties. Un rādās, ka viņš pat dažu labu itin veiksmīgi konvertēja savā ticībā. Šķiet. (plus korumpētības moments, viņa burvīgie arbaleti savaldzināja GM'us totāli un galīgi)

Specbalvas vimpeļus dabūn kā, lai arī diezgan neatbilstošie, bet ļoti izturētie un pamatīgi iejutušies lomās tēli - abi ciema bruņinieki Kūrs un Krēts. Neatbilstošie no tāda viedokļa, ka patiesībā ciems ir viens nožēlojams miests, bet nekas TN jau vienmēr ir valdījusi stila anarhija.

Un vēl vienu godam nopelnītu specbalvu saņem Dāsns par savu centību un gatavību nedaudz ziedot spēlēšanas priekus, lai tā vietā palīdzētu GM'iem. Tātad Martins saņem balvu par nominācijā vislabākais Dāsna izpildītājs.

TN diplomi kaut kā pamazām tiks nodoti laika gaitā (piem., Kvints no TN2 vēl joprojām nav saņēmis savējo, uff).

Bet tagad par to vairāk apspriesties nevajag, bet vajag pievērsties spēles stāstiem. TN2 mēs vēl varējām izlobīt kaut kādu vēsturisko interpretāciju par to, kas īsti tika noticis. Šoreiz tas šķiet pilnīgi neiespējams uzdevums. Tālab vienkārši mēs vēlētos dzirdēt dažādu tēlu atstāstus, kas ar viņiem noticis. Es pats pēc mirkļa iemetīšu stāstu par Veltāru Bērzazaru aka Bezvārdi no paša sākuma līdz beigām (dažas vietas izlaižot, lai neatklātu spoilerus no filmiņām).

[Berlog]

PILNĪGI SLEPENI

Heplisa, Heplītas pilsēta, Halavas tempļa Virspriesterim.

Heplītas Halavas tempļa virspriestera sekretāra palīga Miķeļa ziņojums.

532. gads pēc Ziemeļzemes kalendāra, 18. oktānī, otrā diena pēc ierašanās Troļļu Zemēs, krēslas stunda.


Esmu priecīgs ziņot, ka esmu beidzot atklājis Halavas iesvētāmā gredzena atrašanās vietu un drīzumā gatavojos to atgūt. Vakar pēcpusdienā sekojot svaigākajām pēdām ierados Troļļu Zemēs ar kādu karavānu, kurai pievienojos iepriekšējā apmešanās vietā, lai nodrošinātu drošu ceļošanu caur šīm bīstamajām zemēm. Jāsaka, ka karavāna sastāvēja no ļoti dažādiem ļaudīm- bija gan melnās drēbēs un ne sevišķi godprātīga izskata vīri, gan pēc paskata parasti ceļotāji, gan vairāki šamaņi, kuriem redzēju spēka amuletus esam. Viens no šiem šamaņiem bija pat puselfs, Denvalds vārdā!
Tātad ieradāmies Troļļu Zemēs, kur mums uzreiz, ne lūgta, ne saukta, pievienojās dīvaina būtne- un piedāvāja par 2 kopšiem apkārtni izrādīt un par šīs zemes paražām pastāstīt. Kaut arī īsti tai neuzticējāmies, piekritām sekot. Būtne mūs, kā par brīnumu, akacī neieveda un godprātīgi izrādija apkārti, brīdināja par briesmām un par Troļļu Zemju vēsturi pastāstīja. Būtne tomēr mūs drīz vien pameta un mēs devāmies paši apmetnes vietu meklēt- un atradām- kādā ieplakā, meža vidū, lai lieku uzmanību nepievērstu. Pa ceļam puselfu iepazīstināju ar Halavas mācību un iepazinos ar viņa šamanisko (līdz ar to neapšaubāmi mazefektīvo) maģiju.
Sākām lēnā garā iekārtot nometni. Necik ilgi nebija jāgaida, kad aiz kokiem pamanījām smagās bruņās tērptu karavīru rindu, kas straujā solī devās cauri mežam. Drīz vien arī viņi mūs pamanīja un, pie nometnes pienākuši, diezgan nicinoši un draudoši sarunas veda, līdz beigās tomēr devās prom. Sapratām, ka ar šiem ļaudīm joki mazi. Turpinājām nometnes iekārtošanu un, vai tu re, arī vietējie troļļi klāt! Kaut arī troļļi nebija sevišķi draudzīgi, tomēr ar tiem, apmaiņā pret informāciju par smagi bruņoto Ziemeļnieku (kas tie, neapšaubāmi, bija) atrašnās vietu, izdevās noslēgt pamieru uz ~2 stundām. Kad troļļi bija aizgājuši, pabeidzām iekārtot nometni un devāmies pie Ciematniekiem, lai atgūtu kādu artefaktu, par guļammaisu sauktu, un draudzības saites sietu. Pa ceļam satikām troļļus, kas piedāvāja aliansi slēgt, bet mēs no sākuma gribējām noskaidrot cieminieku nostāju – galu galā cilvēkam cilvēks tuvāks. Lielā klajā laukā satikām cieminieku/ziemeļnieku baru, kas izturējās ļoti agresīvi un galu galā nogalināja 2 mūsu neapbruņotos sūtņus. Un tad arī mūs visus pārējos, nešķirojot, vai kareivis, vai priesteris, vai vīrietis, vai sieviete. Tikai Denvaldam izdevās paglābties.
Ak, sāpju pilnais ceļš uz mirušo valstību! Ak, dvēseles mokas, kas jāizcieš tur mirušo karaļa kalpībā! Bet Halava ir žēlsirdīga! Un tā pēc laika ar Halavas svētību pamazām es kopā ar saviem biedriem atgriezos dzīvē.
Tālajā ceļā uz nometni satikām troļļus. Skaidrs, ka citas iespējas mums nebija, kā vien apvienot spēkus ar tiem, lai varētu izdzīvot šajā skarbajā zemē! Troļļi laipni izrādīja savas zemes, ziemeļnieku apmetni un pavadīja uz mūsu nometni… kuru bija apsēduši ziemeļnieki! Ieraugot ieceļotāju/troļļu pārspēku, ziemeļnieki sāka atkāpties, bet tiem tika nogriezts ceļš un sākās kauja. Lai Halava man piedod, ka nācās pacelt zobenu, diemžēl arī man apstākļi spieda izliet asinis… Kauja bija sūra, kaut arī ziemeļnieki bija mazākumā, tomēr tie bija lieliski bruņoti un kaujas prasmēs skoloti, līdz ar to krita pilnīgi visi troļļi un neievainoti palika tikai daži mani biedri –ieceļotāji. Labi ka Halavas spēks man devis iespēju ārstēt ievainotos- gandrīz visi mani pemanas krājumi aizgāja brūču dziedināšanā. Izdziedināju arī 2 pretinieka šamanes- gan tikai pēc tam, kad tās bija Halavai pievērstas (cerams, ka ne tikai formāli). Tā kā sāka krēslot, neko vairāk nepasāku, tikai vakarā pie ugunskura svēto Halavas Mācību teicu, svētību devu, no vampīru lāstiem atbrīvoju un citus tādus rituālus veicu. Tumsiņā devos arī mežā meditēt un redzēju vīzijas- stārķis un ū```` uzbruka maitu lijai un noplukušam balodim un tos uzvarēja. Ko gan tas varētu nozīmēt?
Nākamajā rītā cēlos jau gaismiņā. Pēc sātīgām brokastīm tika nolemts, ka jādara beidzot gals ziemeļnieku nežēlībai un jāattīra šīs zemes no to sērgas (ak, cik patiesi vārdi, kā izrādījās!). Devāmies ceļā un sasanieguši ziemeļnieku nometni bijām pārsteigti- ne sarga, ne guns, tikai skaļa krākšana no telts. Subito, viens no mūsu varenākajiem cīnītājiem, ielīda ziemeļnieku teltī un tos nobeidza. Dažreiz arī nonāvēšana ir risinājums…
Kad nu ciematniekiem bija liegta musinošā ziemeļnieku klātbūtne, devāmies pie tiem, lai Halavas ticībai tos pievērstu, normālas attiecības iedibinātu. Ejot skaidroju biedriem Halavas mācības un veicu svētīgo to siržu un prātu atvēršanas darbu, lai Halavas Mācība rastu vietu to sirdīs uz mūžīgiem laikiem. Ciematniekus sastapām pusceļā uz to ciemu, kalna galā stāvam. Sāku lasīt Halavas Mācības, lai tos pie patiesības vestu. Kad nu biju jau gandrīz beidzis sludināt, tajos iemājoja Haosa gars un cieminieki gribēja mesties mums virsū. Bet Halava sūtīja tirgotāju, kas parādījās lauka malā un asinsizliešanu novērsa. No šī tirgotāja uzzināju, kur slēpjas Halavas gredzens- tas bija pie viena no ziemeļniekiem, kurus tikko bijām nonāvējuši!
Nu ko, devos kopā ar Subito pēc gredzena, kuram bija vēl jābūt pie baltmatainā ziemeļnieka līķa, pa ceļam troļļu vagās sastopot bariņu troļļu. Norobežojāmies , izliekot svēto RINKUSAARG maģiju, ja nu pēkšņi troļļi “aizmirst”, ka alianse tiem ar ieceļotājiem noslēgta. Nē, troļļi nebija aizmirsuši, draudzīgi patērzējām un devāmies katrs uz savu pusi. Uz lielā troļļu ceļa sastapām vēl vienu troļļu bariņu, kuru draudzīgi sveicinājām, tos par draugiem turot. Bet, kas to būtu domājis, par atbildi saņēmām bultu un zobenu krūtīs! Patiesi, troļļi ir neaprēķināmi un nesaprātigi radījumi!
Atkal tālais un mokošais Nāves Ceļš un kalpība Mirušo Karalim! Šoreiz gan Mirušo Karalis ar Halavas svētību drīz vien mani atlaida dzīvei (Halava neļauj tiem, kam tās uzdevumi jāpilda, ilgi mirušiem būt!). Skaidrs bija kļuvis, ka uzdevuma izpildei tomēr lielāks karapūlis noderēs, tādēļ devos pie saviem draugiem- ieceļotājiem un Prizdu.
Gandrīz jau pie pašas Prizdas- jau sasveicinājos ar Tūki (Tūi?), ieceļotāju vadoni, kad man no aimugures uzbruks… īsts Heplītas Slepkavu ģildes loceklis! Labi ka man palīgos atsteidzās gan ieceļotāji, gan (ak, šie) troļļi! Tas pats trollis, kas tikko mani bija aizraidījis uz mirušo zemi, šoreiz izglāba mani dzīvību! Patiesi neaprēķināmi un nesaprātīgi radījumi! Tomēr paliek cerība, ka Halavas mācība arī troļļus varētu padarīt par sabiedrotajiem, ar kuriem var rēķināties (galu galā cik ilgi var vilkties šis neauglīgais rasu naids?). Skaidrs ka šis slepkava ticis no Hūja sektas sūtīts, lai liegtu Halavas sekotājiem atgūt zudušo gredzenu! Turpmāk Troļļu Zemēs jāuzmanās no Hūja sekotājiem, jo, kur ir viens, rodas daudzi! Tomēr zemiskā Hūja sekta neko nevar padarīt pret augstāko Halavas Mācību!
Prīzdā uzzināju, ka mirušie ziemeļnieki jau devušies uz Mirušo Zemi, līdz ar to man atkal bija jāmēro ceļš līdz tai… šoreiz gan dzīvam esot. Lai iekļūtu mirušo valstībā veicu sarežģītu Halavas rituālu- izlietoju visu savu atlikušo pemanu, lai piesūcinātu ar to savu zobenu un pats ar to apklātos un tad veicu rituālu pašnāvību, tā ar Halavas svētību iekļūstot Mirušo Valstībā. Tur Mirušo Karalis man atklāja lietas, kas parastiem mirstīgiem zināmas nevaid- ka ziemeļnieki patiesībā ir mītiskie apmātie un norādīja virzienu, kur tos meklēt. Tā nu es devos meklēt uzticamākos Halavas sekotājus, lai kopējoiem spēkiem piepildītu Halavas gribu un atsvabinātu Halavas iesvētāmo gredzenu no necienīgām un nešķīstām rokām. Tā beidzas mans stāsts. Pagaidām.

********************************************************************

uhh... nu vot tas beidzot ir gatavs... man liekas, ka rakstīju gandrīz vai ilgāk kā "Halavas teodīceju" (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Protams, protams, tur ir daudz kas izlaists, protams, tas ir egoistisks skatījums bez pretenzijām uz objektivitāti vai 100% patiesumu (jo šis tas ir nedaudz piedzejots/piepušķots). Tā ka ņemiet par labu kā ir!

Šo rakstu rediģēja Berlog: 20.10.2004 23:59