Harijs Poters pareizticīgo acīm 2 Opcijas

[ils]

Otrais raksts, neapšaubāmi gudrāk uzrakstīts. Tajā tik veikli ir sajaukti meli, puspatiesības un patiesība, ka lasītājs, kas neko nezina, patiesi kaismīgi nodomās, ka Poters ir visīstākais briesmonis. Ka pirmspotera laiku skolās ir mācījušies vienīgi paijpuisīši, ka pirms tam skolās nav notikušas zādzības, ka nav bijuši nelieši, kas ar baudu mocījuši mazākos, vājākos vai savādākos.

Dzīvē jūs nepārtraukti saskarsieties ar šādiem puspatiesību teicējiem. Mācieties saprast, kur slēpjas meli, kur patiesība! Un tad neviens "briesmīgs" poters nenovedīs jūs neceļos.

Un atkal tas Harija Poters...

Šodien tik bieži nevar ieraudzīt pusaudzi, kas lasa grāmatu. Mūsdienu bērni pavada laiku datorspēļu salonos, nevis bibliotēku lasītavās. Ko darīsi, katram laikam ir savas pazīmes. Bet... kaut kas ir noticis. Kā triecienvilnis pēc sprādziena pa pilsētām un valstīm vēsts, ne par jaunu datorspēli, bet par grāmatu varoni – par Hariju Poteru. Ne tikai bērni un pieaugušie, tūkstošiem dažāda vecuma cilvēku ar nepacietību gaida nerimtīgā zēna piedzīvojumu turpinājumu. Lūk, tikai daži izteikumi par grāmatu, kas sacēlusi tik lielu troksni:

"Pēkšņi, negaidīti – necerēti, pasaulē materializējās grāmata, kas spēja atraut zēnus un meitenes no televizoru un datoru ekrāniem, ievest no ielas atpakaļ mājās. Turklāt tā palīdz atrast kopēju valodu ar bērnu – pusaudzi: spurainu, klumzīgu, visas autoritātes (pirmkārt, vecāku) noliedzošu. Un nekādas maģijas – tikai palasiet Džoannas Roulingas rindas." (Коmsomoļskaja pravda, 06.12.2001.).

"Nopirku Hariju Poteru, nepaspēju pat pusi izlasīt, kad grāmatu man atņēma paziņas. Nopirku otru grāmatu, to atņēma mani bērni, kuri vispār lasīt ne īpaši mīl. Beidzot es nopirku visus trīs sējumus un sapratu, ka tā ir kolosāla parādība. Šī grāmata sakratīs smadzenes visiem šodienas literātiem. Visiem!" (Eduards Uspenskis, intervija radiostacijai Маjak, 01.02.2002.).

Kāda sajūsma! Vai tiešām grāmata ir tā vērta? Varbūt tas ir tikai tāds reklāmas gājiens?

Turpinājums komentāros.

[ils]

Ko saka vecāki.
– Man tā kā priecātos vajadzētu, ka dēls ir sācis lasīt, bet mani nezin kādēļ māc šausmas. Kaut kāda neveselīga ir tā interese…
- Bet mans lasa un pārlasa, un neko citu pat zināt negrib. Mēģini kaut ko iebilst – paliek kā traks: lamājas, kliedz, pat metas virsū ar kulakiem. Vispār, palicis kā dīvains.
Protams, ne visu bērnu reakcija bija tik vētraina, bet tādu bija ne mazums. Lai gan, mēs vēl tad cerējām, ka nevajadzēs pašiem to lasīt. Domājām, paskatīsimies ekspertu atzinumos, ticēsim viņiem. Bet saskārāmies ar pārsteidzošu faktu. Pareizāk sakot, tikai ar pašreiz pārsteidzošu, īstenībā, ar arvien vairāk izplatītu – ar gudru un smalku veselā saprāta nomaiņu ar formālu pierādījumu loģiku.
„Loģistu” veiklo prātojumu jēga par jauno bestselleru ir sekojoša. Pirmkārt, maģija ir jebkurā pasakā. Tas nav iemesls, lai to aizliegtu. Otrkārt, bērni lieliski saprot, ka buršanās grāmatās nav īsta un, dabiski, to neviens nepielietos dzīvē. Un treškārt, pasakas bērniem patīk un tās aizliegt būtu veltīgi – vairs nav tie laiki. Labāk jau lasīt pasakas kopā ar bērniem un saskaņā ar tekstu propagandēt saprātīgo, labo, mūžīgo.
Tā kā viss būtu pareizi, loģiski. Tad, kādēļ bērnu uzvedībā arvien vairāk un vairāk parādās nejaukums, ar kuru mēs saskaramies arvien biežāk un biežāk?
Tātad, ko mēs zinām par šo grāmatu?

AUTORE.
Dž. K. Roulinga ir dzimusi Bristolē (Anglijā) 1965. gadā. Viņa mācījās Ekseteras universitātes Franču filoloģijas katedrā, pēc tam strādāja par sekretāri. 2992. gadā Roulinga apprecējās, bet 1993. gadā atstāja savu vīru un kopā ar meitu, bez istikas līdzekļiem nonāca Edinburgā, kur arī sāka rakstīt savu grāmatu par Hariju Poteru. Savā intervijā Times 2000. gada 30. jūnijā viņa paziņoja, ka tajā laikā izjuta īpašu depresiju un, ka atprātotāji (dēmoniski radījumi, kas moca cilvēkus) – nav tikai personāži – tas ir arī apraksts tai depresijai, kura viņa toreiz izjuta.

GRĀMATAS.
Patlaban pārdošanā ir pirmās četras sērijas grāmatas, kuras papildinās trīs citas. Dž. K. Roulinga jau no paša sākuma zināja, ka uzrakstīs tieši septiņas grāmatas – pa vienai uz katru Harija Potera pavadīto gadu maģijas skolā – un jau sen ir pabeigusi sacerēt pēdējo, septīto grāmatu.
Grāmatas pakāpeniski virzās no mazāka ļaunuma uz lielāku. Piemēram, pirmajā grāmatā varoņi atrod dzīvnieka (kurš – protams, pilnīgi nejauši! – izrādās vienradzis) asins pēdas un kļūst par šausmīgas ainas lieciniekiem, dēmoniskais radījums, kas viņu ir nogalinājis, dzer viņa asinis. Beigās, drausmīgā veidā atklājas būtība profesoram, kas cenšas nogalināt Hariju.
Otrajā grāmatā jaunais mags mācās, ka atbrīvot dārzu no spiedzošiem rūķiem, nemaz nežēlojot viņus. Vēlāk, maģijas skolas skolēni mācas, bez visa cita, kā izaudzēt mandrāgas. Grāmatā, tas ir zieds, tikai sakņu vietā tam ir – mikroskopiski, nošmullēti, ķēmīgi mazuļi, kas brēc no visa spēka. Tajā pat grāmatā lasām par dzīvnieka, skolas kaķa upurēšanu (kuru, starp citu, sauc „Norisa kundze”) un par apsēstu skolnieci, kas, zaudējusi pār sevi kontroli, žņaudz gaiļus un uzbrūk visam dzīvajam un nedzīvajam skolā. Atmosfēra aizvien vairāk atgādina trilleri, vēl vairāk, visi skolēni jebkurā mirklī var tikt nogalināti.
Trešajā grāmatā mēs uzzinām par ledenēm ar asins garšu – kaut arī pirmajā mēs tikai lasām par karamelēm ar vēmekļu garšu! -, par radījumiem, kas maina savu izskatu, lai šausminātu cilvēkus, par dažādiem dēmoniem un magu cietuma mocītājiem, atprātotājiem – šausmīgiem dēmoniskiem radījumiem, kas izsūc dvēseles tā, ka cilvēki uz mūžu tās pazaudē. Harijs dzird savu vecāku pirmsnāves kliedzienus, bet mājdzīvnieks, kuru pastāvīgi nēsā līdzi Rons un, kas guļ bērnu istabā, grāmatas beigās izrādās, nevis piejaucēta žurka, bet gan ļauns mags, kas māk pārvērsties par zvēriem.
Ceturtā grāmata, vislielākā no visām, 654 lapaspuses, ir pilnīgi piebāzta ar ļoti šausmīgām ainām. Šo grāmatu Dž. K. Roulinga atzīmē kā centrālo grāmatu visā ciklā. „Šī ir grāmata, ar kuru sākas nāves,” viņa saka Times, un turpina: "Tā atnesīs dvēseles satricinājumus, bet ļaunumu neradīs" (sic!). Ceturtā grāmata sākas ar veselu slepkavību sēriju, ciņa turpinās burtiski uz dzīvību un nāvi, kur varoņiem ir jāuzvar, pielietojot visas iepriekšējos trīs gados iegūtās zināšanas. Kad cīņa beidzas, viens no varoņiem ir miris, sižets sasniedz savu apogeju šokējošā sātaniskā darbībā, kuru izdomāt spēj tikai galīgi perverss saprāts.

Nedaudz statistikas…
Dž. K. Roulingas grāmatas ir izdotas ar kopējo tirāžu 116 miljoni eksemplāru un jau tulkotas 47 valodās.
ASV pētnieki liecina, ka vairāk nekā puse bērnu Amerikā, vecumā no 6-17 gadiem ir izlasījuši vismaz vienu Harija Potera grāmatu.
Bez tam, Warner ir parakstījusi īpašu līgumu ar kompāniju Coca-Cola, kura maksā 150 miljonus dolāru par to, ka Harijs Poters parādās uz tās pudelēm un produkcijas reklāmās.
Katras trīsdesmit sekundes kāds no Zemes iedzīvotājiem sāk lasīt kādu no grāmatām par Hariju Poteru.

HARIJS POTERS – KAS VIŅŠ IR?
KATRAM literatūras žanram ir savi likumi. Katras tautas vai literārās pasakas galvenais varonis ir – cilvēks. Jā, viņš var iegūt kādu brīnumrīku vai īpašību, taču tikai uz laiku. Un galvenais nav tas, bet gan varoņa personīgās rakstura īpašības, par kurām viņš arī ir apdāvināts ar brīnumainajām veltēm.
Pasakas „Zosis-gulbji” varone nespēja izmantot brīnumainās spējas, kamēr viņas patvaļību nenomainīja paklausība. Negribēja meitene noraut ābolus, lai atvieglotu ābelei zarus, neviens arī viņai negrasījās palīdzēt. Labojās – saņēma palīdzību. Pat pilnīgi fantastiskie pasaku tēli: no pagales izcirstais Buratino, sīpolzēns Čipolino, Nezinītis, Nagliņš, Karlsons – pat tie nav burvji.
Un tas nav nejauši. Pasaka rada pasaules modeli, bet pasaulē (vismaz kristiešu) nedrīkst valdīt magi un burvji. Tik svarīga vieta pasaulē cilvēkam ir dota, ne jau nejauši. Tā kā pasakai ir milzīga audzinoša loma, ļoti svarīgi ir tas, kam bērns līdzinās, ar ko viņš sevi salīdzina, kuram grib līdzināties.
Protams, visi bērni kaut reiz ir sapņojuši par brīnumnūjiņu, taču pasakās viņi visvairāk dzīvo līdzi, ne jau brīnumdariem, bet gan galvenajam varonim, tāpēc principiāli svarīgi ir tas, kas viņš būs: cilvēks vai burvis.
„Harijā Poterā” viss ir ar kājām gaisā. Galvenais varonis – burvis, gandrīz visi pārējie tēli – arī. Cilvēki figurē kaut kur otrajā plānā kā zemākas būtnes attiecībā pret magiem. Viņus pat par cilvēkiem tā īsti nesauc, vairāk par vientiešiem, magliem.
Ļoti interesanta šajā sakarībā ir vārda „vientiesis” lietošana. Krievu kultūrā šim vārdam ir ir viennozīmīga pozitīva nokrāsa. Tas ir vienkāršs cilvēks ar tīru bērna sirdi, īstenībā ļoti gudrs, tikai šī gudrība nav no „šīs pasaules.” Tādi cilvēki saatopami starp mūkiem, svētceļniekiem, vientuļniekiem [„jurodivije”]. „Harija Potera” kontekstā vārds „vientiesis” [krieviski – „prostec”] tiek diskreditēts, kā nicinošs nosaukums cilvēkiem. Tikai viens piemērs: „Vīzlija kungs (labais burvis – autora piezīme) pie vakariņām nosēdināja Hariju sev blakus un apbēra ar jautājumiem par vientiešu dzīvi. Īpaši viņu interesēja elektriskie aparāti un darbs pastā. „Nu, gan! – viņš brīnījās, izdzirdējis no Harija par telefonu, - Ko tik viņi neizdomā! Ko tad citu lai viņi darītu bez maģijas!”
Interesants ir arī vārds „magli”, kuru ir izdomājusi autore. Tajā ir atgādinājums par to, ka cilvēkiem nav maģisko spēju (mage-less), un… faktisks cilvēces apvainojums totālā narkomānijā, jo „muggle” žargonā nozīmē „marihuana”. Turklāt, vārds „mug” Anglijā nozīmē „muļķis”, kuru ļoti viegli apvest ap stūri, bet darbības vārds „to mug” krieviski var tikt pārtulkots kā „bandītisks uzbrukums”. Ar vienu vārdu sakot, kur griezies, tur atduries. Grūti iedomāties, ka nosaucot cilvēkus šādā vārdā, tos ir gribēts paslavēt.
Tādejādi, šeit ir rupji izjaukts galvenais klasiskās pasakas personāžu izvietojums. Bet tas vēl nav nekas! Galvenais varonis ir nevis vienkāršs burvis, bet visspēcīgākais burvis. Tāds magu karalis. Viņam bija tikai viens gadiņš, bet viņš jau pieveic To-Ko-Nedrīkst-Nosaukt, šausmīgo un briesmīgo Voldemortu (krieviski Volanu de Mortu – „nāves dēmonu”). Literatūrā tā bezprecedenta haltūra, nekaunīga piespēlēšana. Varonis tādēļ jau ir varonis, ka viņam jāveic neiespējamais, jāuzveic tos, kas liekas viltīgāki, varenāki. Tieši tas dod darbam dramatismu. Bet šeit kas? Ja autore dzīvotu Krievijā, tad ar tādu gara darbu jauno literātu seminārā viņu izsmietu.

Viela pārdomām…
Harijs Poters nav izgudrots personāžs. Daudzi Potera biogrāfijas momenti ir patapināti no Alistera Kroulija – sātanistu elka biogrāfijas, kurš bija viens no Sātana baznīcas radītājiem un ideologiem. Harijs Poters, tāpat kā Kroulijs, aizrāvās ar maģiju, kad viņam bija 11 gadi. Zēna, kas aug biedrojoties ar burvjiem, gariem un mirušo dvēselēm – tā ir tāda cilvēka attīstība, kurš vēlāk ir uzrakstījis ne vienu vien palīglīdzekli sātanistiem. Kas tas ir? Sagadīšanās, nejaušība? Starp citu, Džoanna Roulinga savos darbos izmanto tos pašus terminus un izteikumus, ko Alisters Kroulijs savos „sacerējumos.”
Sātanisma ideologs sapņoja, lai katrs bērns pieņemtu maģiju un burvestības par tādu pat ikdienišķu nodarbi kā brokastis, pusdienas un vakariņas. Liekas, ka ar Harija Potera palīdzību šī apsēstā cilvēka sapnis kļūst aizvien reālāks.
Vēl viena detaļa. Harijs nēsā uz pieres zīmi – rētu stilizēta zibens vai burta S formā. Šai zīmei ir graujošs spēks. Pagānu mitoloģijā zibens simbolizēja Zeva ieroci. Sātanisti izmanto šo zīmi kā varas zīmi pār citiem cilvēkiem. Šo pašu zīmi izmantoja nacisti no SS. Diemžēl šo pašu zīmi, kas nozīmē „iznīcinātājs” zīmē sev uz pieres bērni, lai līdzinātos Harijam Poteram.
Tad kādēļ gan daudz slavenāku autoru darbi, kurus nevar pat salīdzināt ar Roulingu pēc literatūras līmeņa, nekad neizplatās pa pasauli tādā fantastiskā ātrumā? Kā tas ir gadījies, ka nevienam nepazīstamas mājsaimnieces, pilnīgi nepazīstamas autores grāmatas dažu gadu laikā ir tikušas tulkotās 47 (!) valodās un izdotas ar kopējo tirāžu 116 miljoni (!) eksemplāru? No kurienes radies tāds lērums naudas, lai veiktu tik totālu megareklāmu pa visu pasauli? Harija Potera impērija radās pēkšņi kā pasakās pa vienu nakti tiek celtas pilis.
Mes tomēr esam pieauguši cilvēki un nejauksim pasaku ar realitāti. Bet realitātē investētāji katru projektu rūpīgi izsver pēc riska pakāpes. Šajā gadījumā riska pakāpe, paši saprotiet, bija milzīgi augsta. Bet jautājuma cena – arī. Kad uz spēles likta iespēja pakļaut tik daudz bērnu apziņu uz Zemes, nekādas naudas nebūs par maz. Jo tas, kas valdīs par svešu apziņu, tas iegūs arī politisku varu. Bet tas dod arī rokās nepieciešamās ekonomiskās sviras. Spēle kļūst sveču vērta.

Praktiskā maģija.
Par pirmajiem šī bestsellera upuriem Krievijā kļuva 20 Novosibirskas skolnieki, kurus nogādāja uz slimnīcu smagā stāvoklī, jo viņi bija saindējušies ar vara vitriolu. Saindēja viņus astotklasnieki, kurus iedvesmoja „labā, mīļā pasaka.” Starpbrīdī viņi piegāja pie četrklasniekiem un iedeva tiem trauku ar šķidrumu, sakot, ka tā ir brīnumdzira, kas pagatavota pēc Harija Potera receptes.
Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši, ka bērni darītu kaut ko tik noziedzīgu bērnu pasaku iespaidā? Piemēram, izlasot „Alisi Brīnumzemē”, „Smaragda pilsētas burvi”, „Trīs resnvēderus” vai Kira Buličeva grāmatas?
Protams, 8 klases skolnieki nejauc notiekošo pasakā ar dzīvi. Un dodot mazajiem vara vitriolu, ko viņi nozaga no ķīmijas kabineta („Potera” varoņi arī, starp citu, ļoti bieži zog, tāda lūk, paraugpedagoģija), viņi lieliski saprata, ka tā nav īsta brīnumdzira. Viņi nevarēja nezināt, ka vara vitriols ir īpaši bīstama inde. Izejot no formālās loģikas principiem, jā, protams, grāmatas par Hariju Poteru nenosauksi par īstu burvestību rokasgrāmatu. Taču salasījušies tās Novosibirskas skolnieki inficējās ar tādu jautru cietsirdību, ka paši apreiba no melno joku dziras, kad pazemot, darīt sāpes un pat nonāvēt – jau ir „prikols.” Un, kas izskaitīs, cik tādu skolēnu ir visā pasaulē?
Bet tie, kurus saindēja? Viņu reakcija izraisa vēl lielākas bažas. Viņiem taču bija jau 10 , nevis 5 gadi, un viņi bija veseli 20! Iedomājieties, neviens no 20 nesāka šaubīties, visi uzticīgi izdzēra „brīnumdzērienu.” Kāpēc uzticējās, nevis autoritātei – pieaugušajam – mātei vai skolotājai – bet nedaudz vecākiem bērniem. Tātad, viņus nohipnotizēja grāmata, nevis vienkārši iepatikās, nevis vienkārši aizrāva. Viņu galvās, par spīti ekspertu viedoklim, tieši sajaucās izdoma ar realitāti. Sapņi par brīnumu, kas dzīvo katrā bērnā, tika uzkurināti ar grāmatu par mazo, visvareno burvi līdz kaismīgām ilgām un īstā brīdī iedotais vara vitriols nesabaidīja, tāpēc ka kaisle nomāca veselo saprātu. Un, ne tikai veselo saprātu, bet arī pašsaglabāšanās instinktu. Kad to saproti, tad kļūst smieklīgi grāmatu aizstāvju argumenti: „Harija Potera” dzirām ir vajadzīgs vienradža rags, brīnumnūjiņa un fēniksa spalva. Un, ja dabā to nav, nav vērts arī uztraukties. Tas ir tas pats, kas uzstāt, ka mūsdienu pavāre nekad nespēs uzvārīt boršču pēc pirmsrevolūcijas laiku Jeļenas Molohovecas pavārgrāmatas, jo tur receptē minēti sparģeļi un kapersi. Prakse rāda, ka sievietes nemaz nemulsina jaunu sparģeļu trūkums virtuvē, viņas ņem no Molohovecas receptes bietes, burkānus, sīpolus, kartupeļus un gatavo lielisku boršču. Kādēļ gan bērnus atturētu fēniksa spalvas trūkums? Citu ingradientu taču netrūkst. Nagu un matu atgriezumi, kurus lieto grāmatas varoņi savai dzirai (tieši kā no Papiusa „Praktiskās maģijas”), nav nekāda eksotika. Arī vardes. Bet recepti precizēt var pēc citām grāmatām. Jo „Harijs Poters” arī šeit dod orientieri, pieminot bērnu saimniecībā pavisam lieko pieburšanas dziru, mīlas dzērienu, kabalu un senās rūnas.

Reakcija…
- Anglijas Pedagogu un universitāšu profesoru savienība vērš uzmanību uz ārēji tik pievilcīgo Dž. K. Roulingas sacerējumiem un aicina vecākus un pedagogus būt uzmanīgiem. Savienība jau sen ir uztraukta, ka bērni nodarbojas ar okultisma eksperimentiem. Pedagogu savienības ģenerālsekretārs Pīters Smits (Peter Smith) uzsver: "Bērnus ir jāaizsargā no okultisma marginālā iespaida. Viņus ir jāsagatavo attiecīgā, pozitīvā veidā ceļojumam neizzinātajā. Harija Potera filmas pirmizrāde radīs jaunu paaudzi, kas atklās sev maģijas pasauli… Arvien vairāk bērnu vienatnē pavada laiku Internetā, meklēdami sātanistu saitus, un mēs uztraucamies, ka nav neviena, kas to kontrolētu…".
- Vismaz viena mācību iestāde Anglijā St. Mary's sākumskola Chatham-ā, Kentā, savā bibliotēkā ir aizliegusi Harija Potera grāmatas.
- Viena no pašām lielākajām kompānijām - "Entertainer", kas kontrolē bērnu rotaļlietu veikalu tīklu Lielbritānijā, ir aizliegusi uz savu veikalu plauktiem parādīties Harija Potera attēlam. Viens no "Entertainer" īpašniekiem Gerijs Grants (Gary Grant) uzskata, ka varbūt viņš zaudēs ienākumos apmēram 500 tūkstoš mārciņu, taču viņa uztraukumu iemesls – nekontrolējamais stāvoklis, kādā atrodas bērni.
- Harija Potera grāmatas iztur visnegantāko kritiku, liecina Amerikāņu bibliotēku savienības centrs par domas brīvību (American Library Association's Office for Intellectual Freedom).1999. un 2000. gada laikā ir tikušas reģistrētas 1118 protesta vēstules. Tas ir mazāk par ¼ daļu no reāli eksistējošiem protestiem skolās un bibliotēkās, kur prasa aizvākt šīs grāmatas, motivējot to ar šo grāmatu „okulti-sātanisko” dabu.
- Protams, dabiska ir arī kristīgās pasaules reakcija uz šo jautājumu, kas redzams lielā daļā esošajos veb-saitos, kurus var atrast ar jebkuras meklētājsistēmas palīdzību.

Šis saldais vārds – brīvība.
Ir palicis vēl viens grāmatas aizstāvju arguments – tajā nekas slikts par kristietību nav teikts, bet burvji un raganas, piebildīsim no sevis, pat svin Ziemassvētkus un dāvina viens otram Ziemassvētku dāvanas. Bet arī pornožurnālos, kā likums, nekas slikts par kristietību nav teikts. Tā vispār ir cita tēmatika, cits virziens. Kādēļ celt troksni? Vai jūs kāds ir aizskāris? Turpināsiet izlekt – dabūsiet. Izaugs vesela seksuālo maniaku armija. Un vainīgi būs, nevis pornoizdevēji, bet parastā cilvēciskā loģika: ja man „Playboy” patīk, bet kristieši ir pret, tad pie šiem kristiešiem kaut kas nav tā… Nav saprotams tikai, kāpēc tā ir nosaukta par „parastu, cilvēcisku loģiku”. Tā ir kaut kāda īpatna, lai neteiktu, greiza.
Šo rindu lasītājs, iespējams, padomās: „Bet, ko darīt, ja bērniem patiešām patīk?!”
Bērns atrodas aktīvā pasaules izzināšanas stāvoklī un viņam nav vēl izstrādājusies vērtību skala. Viņš skatās uz mušmiri un stiepj roku pretī košajam, vēl nezinot, ka tā ir inde. Arī pieaugušie var iekļūt šādā situācijā, bet krietni retāk. Un viņam to vēl mazāk var piedot, īpaši, ja viņš ir vecāks, tas ir, atbildīga persona. Vai maz kas var iepatikties bērnam: sprāgstvielas, narkotikas? Nevajag izvairīties; šeit ir vainīga pieaugušo vērtību skala. Kādēļ vecāki nerunā, ka aizliegt ir bezjēdzīgi, ja mazs bērns cenšas uzkāpt uz atvērta loga palodzes vai stiepjas pēc zāļu paciņas. Neviens nespriež, jo tādas bērna intereses tiek apzinātas kā neapšaubāmi bīstamas, ļaunas. Un nav vērts atrunāties, ka tās ir divas dažādas lietas, no vienas puses trīsgadnieks, no otras – 11-12 gadus vecs skolnieks, gandrīz pusaudzis. Šie bērni vēl pilnībā ir atkarīgi no vecākiem, kaut arī tikt ar viņiem galā ir daudz grūtāk, nekā ar mazuļiem. Īpaši, ja ilgi atstāt viņus savā vaļā.
Taču, nevēloties „iesaistīties” un bojāt sev nervus, mēs nolemjam sevi nākotnē daudz ilgākām un grūtākām cīņām. Tā ir iekārtota dzīve, ka, mēģinot izbēgt no nepatikšanām, mēs pakļaujam sevi vēl mokošākiem pārbaudījumiem. Un vienkāršāk to ir apzināties, nekā gaidīt norādījumus no augšas.

P.S.
Vismazākais pie kā novedīs bērnus Harijs Poters – tā būs aizraušanās ar maģiju un elkdievību. Sliktākais, ja viņi pieņems spēka teoriju un vēlēšanās piepildījumu par katru cenu. Vēl sliktāk – pieņems nāvi kā nākošo piedzīvojumu. Vai jūs to gribētu savam bērnam?

LEMT JUMS!!!
Saitā izmantoti materiāli no: http://hpk.rema.ru:8100/index.php - HardPolitKor; www.aif.ru – Аrgumenti i fakti; Raksts no avīzes "Slova žizņi" - "Harijs Poters – konfekte ar indi!"
http://www.wolua.org/html/stat27.html