Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[Sirradze]

Ojārs Vācietis

Tas rūķītis, kurš man atnesa pelēku matu
un teica - tu glabā, jo to tev sūtīja tava,
lai tev ir ko spēlēt, kad vijolei satrūks stīgas,
lai ir ar ko pasaules eglē kārt sarkanu sirdi
un lai ir kam spīdēt, kad saule paliek bez stariem,-
tas rūķītis uzvelk uz ausīm no citronu mizas mici
un, blēdīgi piemiedzis aci, pa atslēgas spraugu aiziet,
un kaimiņš, atradis divatā mani ar matu,
rēc:- Kas tik viss nav tajās ēdnīcu zupās!-
Un domāju es, kāds mute ir dīvains caurums.

***

Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

***

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma neko?,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

***

Tu guli manās rokās mierīgi kā sniegs
uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,
un balti vēji klusām meža malā stāv,
jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,
stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav ko vest,
un grīdu dēļi klus, jo nav kam pāri iet,
kā tukšas šūnas koncertzāles dus,
un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,
un klusām smēķi ģenerālis dedz,
jo šodien nav kam šaut un nav - ar ko,
kā egļu bārkstainajos zaros guli tu
uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 06.07.2004 12:25