Bailes no nāves, K Ā P Ē C ? |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Bailes no nāves, K Ā P Ē C ? |
04.06.2004 17:14
Raksts
#1
|
|
Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem Grupa: Biedri Pievienojās: 28.10.03 Kur: lielceļš |
Nedadz skumja teema ,bet es veeleejos uzzinaat par to nedaudz vairaak.
Kaapeec cilveekiem ir bail no naaves? Vai tu baidies? Kaapeec? (abos gadiijumos) Manupraat, naave rada ko jaunu, panemot visu. Bet kaapeec mees tik loti baidaamies no taas? Peec tam jau mums nekas nebuus vajadziigs, un nekas muus nesaistiis ,arii shii muusu dziive ne. Turklaat -neviens, kas ir nomiris nav atgriezies... Meedz jau baidiities no daudz kaa, bet (atkal jau jaatkaartojas)- kaapeec mees baidaamies no nezinaamaa - naaves? Šo rakstu rediģēja Reiki: 04.06.2004 17:38 |
|
|
26.06.2004 13:01
Raksts
#2
|
|
Ataudzē kaulus pēc uzvaras kalambola mačā Grupa: Biedri Pievienojās: 13.01.04 Kur: Nūmenora |
Nāve... Lielais nezināmais, ko varam tikai iztēloties, nevis skaidri zināt.
Rezumē no šīs diskusijas sanāk tāds: bail ir no sāpēm un neziņas. Un tas ir tik normāli un cilvēcīgi! Tāpēc jau nāve ir nāve, ka no tās neviens vēl nav atgriezies. Es gan ieteiktu uzmanīgāk pārdomāt savus izteicienus par nebaidīšanos no nāves. Piemērs: Troju tašu visi (nu labi, lielākā daļa) esat redzējuši? Atceraties, ko Helēnai stāstīja Parīds? Tai brīdī, kad viņam bija pilnīgi skaidrs, ka tūlīt gals klāt, nekam vairs nebija nozīmes - ne kaunam, ne negodam, ne tam, ka skatās mīļotā sieviete, brālis, tēvs un visa pilsēta, tai brīdī vienīgā nozīme bija dzīvībai... Dzīvot gribas, pat ļoti. Bet ne jau tāpēc j;abaidās no nāves, ka kaut kas paliks nepadarīts. Dari to, ko spēj, lai dienas beigās nenožēlotu izdarīto i\un neizdarīto, tad arī nebūs šo baiļu. Atstāt tuviniekus? Nevēlēšanās viņus sāpināt. Viena no lieliskākajām īpašībām, kas mūs padara par cilvēkiem ir spēja citus nostādīt augstāk par sevi, rūpēties par viņiem vairāk. No šīs sajūtas nav jābaidās, tā ir svētība. Patiesībā, no sāpēm arī nav jābaidās. Mēs dzīvē ienākam ar sāpēm un tā arī no tās aiziesim. Zīdainītis mātes vēderā smaida, bet dzemdību trauma ir tik liela, ka bērniņš atsāk smaidīt tikai vairākus mēnešus pēc tam. Mēs tikai to neatceramies. Un ja tā labi padomā - kura nāve tad ir nesāpīga? Tādas nav. Kā gan var aprauties organisma saskaņotā darbība bez iekšēja dismomforta un sāpēm? Ja nu vienīgi cilvēks mirst miegā, kad apziņa ir izslēgta. Svarīgākais ir zināt, uz kurieni Tu ej. Ja Tev galamērķis is skaidrs un nešaubīgs, viss pārējais ir mazāk svarīgs. Tad nāve vairs nav ceļa gals, aiz kura ir Lielais Bailīgais Nezināmais, bet gan tikai nedaudz biedējošs solis, kā gājiens pie zobārsta. Baidies, ka nejauši nokļūsi ellē? Nejaušības nav... Katram pašam sev jāuzdod šis jautājums. Ja nav pārliecības, ka Tevi ceļa galā gaida Debesis - sāc kaut ko darīt lietas labā. Net ne jau ar darbiem tās var nopelnīt - to nesajauc! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 16.06.2024 10:08 |