Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[hillaryduff]

Te taads pavediens nezinu vai jav ir bijis bet nu!!!

Lūdzu, turpmāk tiešām pārbaudi, vai tāds pavediens nav bijis!
Pavedieni sapludināti.

Shii ir dzeja un gribu lai juus te ieliekat savus miljakos dzejolsju shis nav manC miljakasi - tas taa iedvesmai;)

* * *
Es vienmēr esmu baidījies
no caurvēja,
mani baidīja tieši
cauri un tūlīt projām būšana.
Bet tagad es gribu, lai pūš:
es atveru visas
savas durvis un logus vaļā
tava dzīvības vēja ceļā,
jo kāds var otrā palikt,
ja sanāk
caur dvēseli vējš.

Un šoreiz, zini, vajag,
lai sanāk.

1999.

* * *
Ne tev, ne man
teikt nav ļauts,
kas lūpās kaist,
kas ziedos plaukst,
kas vējā plīvo
un vairs neizgaist.

Ne tev, ne man
sasiet nav ļauts
to, kas iesien mūs
tajā, kas kaist,
tajā, kas zied,
tajā, kas smaržu puteņos
mūžu zeltā aizplīvos.

Gan tev, gan man
jādod netveramajam
zaļas dzīvības svētība,
lai sargā no visa,
kas izdzēš kaistošo,
kas izdzēš ziedošo,
kas atbur no mums
saules putekšņos iedvēseļoto.

2000.

Atnākšana

Skaļāka par gaismas soļiem,
kas rītam matos izdzēš tumsu,
klusāka par laika balsi,
kas četros vējos smejas,
tā kā nekurienes ceļam vijušās
divu torņu zvanu
vienas dziesmas basu skandas
un kā ilgojumu krustcelēs
laimes teorēmu pirmās kristības
dedzinoša viļņa brāzmā ceļas
mūsu vienam pie otra atnākšana.


2000.

* * *

Nu ir rīti –
atmodušies senie mīti
par to, ka viņš un viņa
šajos krastos tiksies,
ka agra saule būs
un akmeņi ar balsīm mīsies
un stāstīs vēlreiz teiksmu
tiem diviem to mūžīgo,
bet neatkārtojamo,
un mēs abi
gar krastu dziļā miglā klīstam
un līdzi zūdam
uz to, kur viss top atrasts,
lai tikai tava roka manā cieši
un viena telpa,
un mūsu elpa
viena – cieši, cieši.

2002.


* * *

Iezib, iezibeņo sirdī,
slāpē, dedzina un ārda,
tevi pārkaļ tajā smēdē,
kurā gaisma dzīva top.

Atnes, atved seno ziņu,
seno atmošanās dziņu –
tev to celt kā lāpu augstu,
tev tās priekšā ceļos krist.

Un ja tu jau pārpilns esi –
lai nekad tev nepietiek,
tā lai paliek tava lielā alka,
tā lai ir tavs pirmatnības ūdens,
tavai krāsnij – laba malka.

Sajaukts, sagriezts kājām gaisā,
tālāk iesi dzīvesredzīgs,
jo, no neitrāluma pestīts,
elektrizējies tavs laiks.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 03.06.2004 14:03