Pusnakts [C] [PZP], tumsa, klusums, tukšums... Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Beachboy]

Šī bija domāta jau spēles sadaļa, bet nu jau jūs to esat piegānījuši... Ehhh.... Lai nu būtu. Domājis es jau biju, ka jūs visi apzinīgi, jautājumus un pieteikumus sūtīsiest ar PZ, bet nu laikam visu nevar vēlēties... Kautgan... TURPMĀK VISI JAUTĀJUMI< PIETEIKUMI UN CITAS LIETAS KO JŪS NO MANIS VĒLATIES UZ PZ. Tad arī uzzināsiet visu.

(Es vienkārši cerēju sākt spēli tā, lai no malas tā vismaz izskatās labi - visi zin kas un kā utt. uun cerēju ka pieteiksieties arī caur PZ.)
---------------------------------------------------------------------------------------------

Tumsa, klusums, tukšums... Tās bija vienīgās lietas ko spēja saprast Vaits. Tās viņam nepatika, jo vienmēr atgādināja pagātni, ko viņš tik ļoti centās aizmirst... "Cik neizturami. Cik iepriekšparedzami. Ārprāts, kā es to ienīstu!", šādas domas skraidīja caur Vaita gaišo galvu...

Pa šķirbiņu, kas bija starp aizkaru un sienu neatlaidīgi spiedās mēnesgaisma, tik niecīga, tik blāva. Bet ar to pietika, lai nozipsnītu asmenis...

Vaita acis nomainījās krāsā - tās kļuva zaļgandzeltenas un ar paplašinātām zīlītēm. Bet mošķis to tāpat nemanīja, aiz pārsteiguma, par upura reakciju...

Vaits saviebās. Paskatījās uz šķidrumu, kas viņam bija uzšļakstījies. Skats aizslīdēja tālāk uz pāršķelto līķi. Tas jau bija sācis izgaist. "Nabaga dvēsele.", nodomāja Vaits, un tikai tad, kad doma jau bija izskanējusi, viņš apjauta ko bija izdarījis. Viņam, iejūtība, nebija raksturīga. Vīņš bija raudājis tikai vienreiz savā garajā mūžā. Pēc tam viņš bija kļuvis auksts, kā akmens... līdz šai naktij... "Kas ar mani ir noticis?"...

Vaits norāva notašķīto palagu no gultas un notīrīja asmeni...

"Rīt jādodas prom."...

Vīņš aizgāja gulēt bez palaga un drēbēm. Vaits necieta ēnu asinis...

...

Šo rakstu rediģēja Mastero Jazz: 02.05.2004 19:25

[Dvēselīte]

Viņa stāvēja un pacietīgi gaidīja kamēr tupētājs viņu pēta. Kļūdama jau mazliet nepacietīga viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un tikai iesāņu skatījās uz veidolu mūra augšā. Tikai skaļais sauciens, lai viņa pakāptos malā lika viņai kļūt piesardzīgai. Instinkts lika paklausīt dzirdētajam, ko viņa arī darīja mirklī palēkusi drošā attālumā no pils vārtiem. Pils iemītnieks vēl kaut ko teica un diezgan skaļi, par ko liecināja tas, ka viņa pat aiz mūra dzirdēja viņa balsi. Tikai tā vairs nelikās cilvēciska... katrā gadījumā ne vārdiskā nozīmē... tā joprojām bija spēcīga un labi skalausāma taču... nesaprotama... tad apklusa pavisam. Izbrīnījusies viņa stāvēja gatava aizstāvēties, taču nesaprazdama kur ir palicis svešinieks. "Eee... hello... khmm... kur jūs palikāt?" viņa paaugstinātā balsī uzkliedza mēmajiem drūmajiem mūriem.