Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
28.09.2021 21:48
Raksts
#1
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.
Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem. Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities. Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā. Priekšā varēja redzēt Labots: OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties. Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu. |
|
|
04.10.2021 18:03
Raksts
#2
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Elle Nr. 13
Vēl kādu pamatīgu brīdi bija tumsa, lāpas vispirms iegailējās un tad negribīgi atkal iedegās, tikai to gaisma likās tāda maķenīt nespodrāka palikusi. Nekādas atbildes uz tālākajiem Niko piedavājumiem nesekoja. Aleksam radās sajūta, ka kaut kas neredzams viņu vēro un vērtē, pat nu jau atkal iedegušos lāpu liesmas pastiepās uz viņa pusi, tad tās visas pastiepās uz vidējās ejas pusi, taču sajūta, ka viņu joprojām izvērtē, nekur nepazuda. Durvis vērās prom no Selmas un mazliet smagnēji. Aiz tām atklājās liela telpa ar milzīgu pavardu labajā pusē, kreisajā pusē tuvāk Selmai bija durvis, pa kurām, pēc visa spriežot varēja iziet ārā. Tālāk sienā bija liels logs, pie kura atradās masīvs koka galds, pie tā liels bluķis ar tajā iecirstu pamatīgu cirvi. Pie plīts uz zema bluķa sēdēja vecs velns, tumši sirmu, biezu kažogu, pār kājām šļaugani gulēja gara aste, ar melnu astru pušķi galā. Uz galvas, starp matiem slējās divi pabalējuši, tumši pelēki ragi. Seja viņam bija grumbaina, ar lielu, mazliet kumpu degunu. Nagainā ķetna turēja garu krāsns kruķi. Abas kājas rotāja masīvi šķelti nagi. Tumšās acis pievērsās Selmai. Miervaldis Apņēmīgais virziens kaut kā aizgāja pa kreisi, it kā vadātājs būtu piemeties un beigu galā pēc ilgāka laika, nekā vajadzētu, Miervaldis nonāca līdz staipekņiem noaugušam pīķu žogam, aiz kura slējās apaļas formas ēka. Caur staipekņiem nevarēja redzēt, kas darās otrpus žogam. Bija dzirdama tikai neapmierināta vistu kladzināšana. Ja vīrietis gāja gar žogu tālāk, tad vienā brīdī nonāca līdz vārtiem, kas bija palikuši pusvirus. Aiz tem stiepās ceļš līdz ēkai. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 03.06.2024 09:14 |