Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[Ungaarijas ragas...]

Auns izslējās, pašķielēja uz Māra pusi un piecirta labo priekškāju, taču pagaidām tuvāk nenāca. Izskatījās, ka viņam drīzāk interesēja, vai šitie te ērmi nesadomā traucēt viņa harēmam. Ērkšķi bija kā parasti ērķšķi un nodarīja arī attiecīgo skādi - saskrāpēja rokas un seju, ja tās pagadījās ceļā, varēja izdurties cauri plānākām drēbēm, taču biezākam audumam cauri nedūrās.

Aita pagaidīja, kamēr Selma atbrīvo viņu no kaitinošā ērkšķu zara, tad piecēlās un pagājās nostāk. "Bā," bija dobjš blējiens no aitas puses, Niko to varēja saprast, kā: "Ar mani viss kārtībā."

Nekādu aploku vai nojumi nekur nevarēja ieraudzīt, izskatījās, ka aitas vienkārši klīst savā vaļā, varbūt no kaut kurienes izmukušas.

Jo ilgāk četrotne pavadīja šajā puskrēslā, jo viss palika skaidrāks, tā kā gaišāks (kā ļoti nomākusies rudens pēcpusdiena, īsi pirms sāk krēslot) un labāk saskatāms - acis pielāgojās apkārtnei. Augu lapām parādījās tāds kā tumši zaļgans tonis. Aitas gan kā bija tā palika melnas. Virs galvas vīdēja tumšas debesis, pa kurām slīdēja kaut kas līdzīgs tumšpelēkiem mākoņiem.