Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[Ungaarijas ragas...]

Izrādījās, ka pirmais kāpņu pakāpiens bija arī pēdējais, jo nākamajā brīdī zem kājām un visapkārt bija tukšums un sekoja kritiens kaut kur lejup. Kādā brīdī tas beidzās. Selma uzkrita virsū kaut kam mīkstam, kas neapmierināti noblējās - izrādījās, ka tā bija melna aita, ar biezu un garu vilnu, kura gulēja un kaut ko gremoja. Nīgri pablenzusi uz meiteni, aita turpināja mierīgi gulēt tālāk.

Aleksam un Niko palaimējās novelties vietā, kur bija vislielākā aitu spiru koncentrācija, turklāt tur bija arī kaut kāds slapjas, sameņģētas zemes pleķis. Kritiens padevās pa pusei mīksts un pa otrai pusei ļoti šmucīgs.

Māris iekrita lielā un biezā ērkšķu krūmā...

Beidzot bija atgriezušās arī tīri fiziskās sajūtas, kas lika sajust sāpes, vēsumu, karstumu, slapjumu un citas lietas.

Apskatoties apkārt varēja redzēt plašu lauku, kas bija aizaudzis ar kaut kādiem ērkšķainu krūmu puduriem. Starp tiem ganījās melnu aitu bars, izskatījās, ka par tām neviens jau kādu laiku nav rūpējies - vilna bija necirpta, palikusi netīra un vietām veidoja lēkšķes, turklāt dažām aitām tajā bija saķērušies ērkšķainie zari. Gabaliņu nostāk ganījās liels auns ar masīviem divos gredzenos sagrieztiem ragiem, kurš tagad aizdomīgi pētīja jaunpienācējus.

Viss apkārt grima tādā kā puskrēslā, krāsas bija neizteiksmīgas, brūnganīgi pelēkas, gan zālei, gan krūmu lapām, vien vienā pusē pamalā zvēroja kaut kas ugunssarkans. Varbūt kaut kas līdzīgs rietošai saulei. Bet ej nu sazin šādā vietā. Nevienu ēku nekur neredzēja, tikai kaut kur tālumā uz pretējo pusi no zvērojošās pamales vīdēja tāds kā uzkalns. Lēšot cilvēku mērvienības, varbūt kāds kilometrs (vai nepilna jūdze) līdz tam būtu jāiet. Bet, kas to lai zin, kādas mērvienības te bija. Neviens sagaidītājs, izņemot aitu baru, arī nekur nerēgojās...