Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[Aiva]

Māris neticīgi pašūpoja galvu un paskatījās apkārt vēlreiz. Tas... galīgi nebija tas, ko viņš bija sagaidījis... Pilnīgi un galīgi ne tas...

Izskatījās gan ne gluži kā bija attēlots tais komiksos par slikto vietu, bet pēc paradīzes un 'pērļu vārtiem' šeit ne tik neizskatījās... Lai gan, uz to arī nevarēja cerēt... Nu kāpēc gan viss nevarēja būt vienreiz beidzies?

Ceļojums ar plostu bija atgādinājis šo to no senajiem griekiem.. par pārcēlāju pār kaut kādu tur upi... Līdzība bija arī tajā, ka kustība bija tikai vienā virzienā.

Vīrs beidzot noskurinājās, veikli nolēca no plosta un brīdi vēroja. kā tas pazūd dzelmē... Tad pārlaida skatienu tuvākajai apkārtnei. Ja ceļojums bija sācies vienatnē, tad te jau manīja citus... laikam jau tādus pašus kā viņš.

Veceni, kas klaigāja pēc svētā Pētera, viņš atmeta uzreiz. Lai vai kas, to nu te nesatiksi. Pār lūpām izlauzās rūgti smiekli.