Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[Roviela]

Bija karsti, bija grūti, bet bija jādara, un tad pēkšņi - nebija. Pēkšņi vairs nebija jāvelk smagā ūdens šļūtene. Pēkšņi vairs nebija karsti, bet nebija arī auksti. Nebija uguns, bet dūmi gan bija.
Paga... vai tie tiešām bija dūmi?

Niko paskatījās uz savām cimdos ietērptajām rokām. Nokvēpušas melnas. Paskatījās kārtīgi apkārt. Nekā nav, izņemot to miglu tur, priekšā! Laikam. Nekā nevar saredzēt caur to sasodīto stiklu! Nepacietīgi norāvis no sejas masku, kas palika karājamies uz krūtīm, viņš piegāja apskatīties tuvāk, vai patiešām nekā cita nav.
Ir. Plosts. Plosts! Uz mākoņa. Vai te nav jāsajūk prātā? Izrādās, šāda doma prātu noskaidroja, ne sajauca, un viņš devās uz priekšu. Ar biezajā zābakā apauto kāju pataustīja plostu, sak', vai neizkritīs tam cauri, un tad kāpa vien virsū. Tāpat citur nebija, kur iet.
Vispār, izglītība ir laba lieta - mēdz piespēlēt prātam analoģijas, un šis atgādināja Harona laivu, tikai bez Harona.

Atskatījies, Niko nopūtās. Plosts bija devies ceļā. Jā, tā bija Harona laiva. Viņš nebija plānojis to izmantot tik drīz!

Kādu laiku apkārt plūda viens vienīgs mākonis, un vīrietis apsēdās. Viņš joprojām jutās noguris, un nevarēja zināt kad un vai plosts kādreiz nonāks jel kur. Cik ilgs laiks pagāja, to Niko nezināja, bet pamazām dūmakā parādījās citi stāvi uz citiem plostiem, un visi peldēja vienā virzienā. Laikam jau tuvojoties krastam, pamazām auga arī troksnis. Un tad krasts bija klāt. Niko izkāpa malā un paskatījās apkārt. Pazīstama neviena nemanīja, un viņu tas iepriecināja. Tātad neviens nebija sekojis.
Viņš nevarēja izprast, vai viņam gribās runāties ar citiem vai nē. Drīzāk jau nē, bet uzreiz skriet tālāk arī kaut kā nevilka. Niko palika vēl brīdi krastmalā.
Ha! Tur viena veča tīrīja sev ceļu ar spieķi, itin kā ceļš tāpat nebūtu brīvs, un runāja par ko? Par Paradīzi? Par Svēto Pēteri? Niko aizskatījās večai pakaļ, tad uz tiem, kurus viņa tikko bija bakstījusi.

- Jūs kaut ko saprotat? Mums jāiet tur? - ugunsdzēsējs uzsauca abiem vēl nepazīstamajiem. [Selma un Alekss]