sarunas par tēmu Opcijas

[kaiva]

mazā omulīgā pačalošana- apakšvirsraksts

varbūt tas drīzāk der gondorai bet gan jau aizvirzīsimies kaut kur arī prom no literatūras

paklau- vai tev tā krāsu tēma arī ir kaut kā pārsūtāma pa e pastu?
man ienāca prātā arī ko tev nosūtīt, gaidi!

nu skaidrs- tu esi ideālā tulkotāja! nopietni. bet tam jābūt baigi grūti ja grib tulkot īstas grāmatas. valoda ir ģeoloģijas slāņi svītas un epohas.
ko tu piemēram lasi lai apgūtu konkrētu stilu? un ko tu piemēram vēlies tulkot?
domāju ir ļoti derīgi ar tulkotāja aci lasīt Zanes Rozenbergas tulkojumus. arī hobits ir viņas darbs. (bail iedomāties par ko to padarītu mūsdienās) un protams lm montgomerija

un loģiski belševicas- arī alise brīnumzemē bet tu to noteikti visu zini pati

vai mācies tikai pati vai attiecīgi studē kaut kur angļu filologos?

man jau liekas ka vajadzētu pieņemt likumu, ka neko nedrīkst tulkot nepārbaudīts tulkotājs. reizumis tas noteikti varētu būt autodidakts bet tam vienalga būtu jānoliek eksāmens kā braukšanas tiesības

lasu pēdējā laikā latvju tekstus. un sajutu pilnīgi literāro procesu kādā mirklī. tagadnes iespaidu. it kā literatūra latvijā notiktu mūsdienās un es tajā būtu iesaistīta. :>> proti gadījās izlasīt pirms dažiem mēn bereļa fragmentu no topošās grāmatas par rakstīšanu- un pēc tam ievas melgalves komentāru par to- viņa pateica tieši to ko es domāju. rādās tiem tajās augstajās sfērās ir vajadzīgs kāds kas atgādina pašsaprotamo. tad vēl recenzija par monstriem un metaforām- droši vien esi lasījusi?- arī gluži manas domas
un dažus vecos karogus- tur izrādās ir visādas interesantas lietas- un daudz vairāk nekā mūsdienās- varbūt tu zini kādu, kam tādus nav kur likt?
vakar piedzīvoju dzīves mācību. lūk kāda tā ir:
klausi savai intuīcijai!
maijā man skolas biblenē lasītavā paziņoja ka viss arhīvs ir izmests laukā un es šokā nezināju ko darīt. gribēju iet pārjautāt biblotekārei, bet ko man tur jautāt- negribēju dzirdēt vēlvienu apstiprinājumu- jā jā vajdzēja atnākt pirms dažām dienām.
un tagad izrādās ka tieši karogi tobrīd vēl nebija izmesti. un neviens neiedomājās arī man pateikt kaut arī es tur gorījos ik pēc nedēļas. tāds rūgtums zini dvēselē...
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif)

nu labi :>> bet tu gan tā nedari. mirkli apdomājies un eskrien prom ja iekšējā balss kaut ko saka (protams var gadīties ka tā iesaka lasīties prom- piemēram ja esi nočiepis kādu žurnālu vai tādā garā)
ps- man vnk skolā ir blats

lasu šobrīd čempionu brokastis. varbūt to var pamanīt
vonnegūts visu raksta tādā garā?

tu noteikti esi labāk pazīstama ar lit klasiku :> apelsīns un skrūves pagrieziens un tādā garā man vēl gaida sarakstā
bet vienlaikus vakar līdz rītam lasīju arī vulfu- uz bāku. pēc satura ļoti līdzīga airisai mērdokai (to gan esmu pavairāk lasījusi. bet taupu un marinēju) pēc stila arī bet ar savu rokrakstu
nesaprotu kāpēc "autors voice" nevar tulkot kā rokraksts. tas jau sen ir tik pašsaptotams vārds
"balss" izklausās de.bīli. (ievēro, ka es nesaku "manuprāt") hahaha

methods of rationality ir bieži citēts tv tropes- to tu arī noteikti zini
es sāku sazināties ar amāliju bet tad viņa kaut kur pazuda- pēdējais ko viņai pajautāju- vai lasi tv tropes?
iespējams ka viņa ir pazudusi tropu džungļos...
lai nu kā- ja tu to iztulkosi būs baigi baigi super! novēlu visu kas tam vajadzīgs!


nu jā krēslā ir tā lieta par mitoloģiju- vairāk tas kas tur nav pateikts bet domāts- uguns un ledus, pūstošie vampīri par nāvi un siltie vilkači par dzīvību. bellas izteiciens- ejiet ieskrieties ar savu dvēseli, man to nevajag. voltūru vēture. vampīru "dzīves spēlēšana" piem alises modīgums. nemirstīgie bērni un izdzimteņi un jaukteņi jeb svētie bērni. viņas gaidību ainas bija visšaušalīgākās un fascinējošākās. tāpēc to tomēr var pieskaitīt pie šausmu lit. un voltūru gļēvulība. īstenībā viņi redzot pretestību nemaz neuzzsāka cīņu. viņi bija pieraduši pie visvarenības. un kur nu vēl pats āro- tas nu tiešām ir literatūras un arī kino gardumiņš. kā viņš viņu notēloja! turklāt filmā vēl bija pielikts klāt un uzlabots. nu tādas lietas
protams daudz kas no tā ir citās grām vnk pie mums tās nav tulkotas


(mājiens ar neuzkrītošu sētas mietu)

ļoti interesanti- man 4. poters tā patīk ka neesmu baigi daudz kļūdu manījusi, kaut arī izlasīts apm 46x
klau- vai e bukā teorētiski var labot? man jau sen interesē

klauss. jā, man šai sakarā nenormāli riebjās tā blondā, aizmirsu kā sauc. tik paštaisnu personu reti gadās redzēt! pat šinī fikšonlandē kur tādas vien mīt. un tas ka viņa beigās saiet ar stefanu! pfffff... vismaz tikpat bezsakarīgi kā Harijs un dž.
jā par boniju tev pilnīgi piekrītu. bet viņa tur ir drausmīgi pazemota. bez viņas tur neviens neizdzīvotu, bet viņa skaitās gandrīz kā 3. plāna tēls
laikam tāpēc ka melnā. un tāpēc ka nenoliedzami visskaistākā persona starp abiem dzimumiem visās sērijās. baltajiem vnk tas skauž. jau gadsimtiem. tas arī visu izskaidro. arī iekšēji visskaistākā- kopā ar savu grandma
arī blondā, nu klausa māsa ir baigi forša un arī ļaunā ketrīna tā neko
bet vnk vnk neatvairāms ir elaidža... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)
tik kārtīgs un godīgs...
ak...

(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) nē tiešām
labi esmu rdzējusi tikai 2 sezonas?- 2 un 3? un īsti neiebraucu pamatproblēmā kāpēc viņiem ir tās problēmas. bet zini literatūra tāpec ir literatūra ka simboliska. plus vēl kaut kā izjūtu cieņu pret tiem kam jāsabūvē tik ietilpīgs sižets tik īsā laikā un vēl jāuzfilmē. (tāpat kā once upon time.)
esmu piedalījusies par statisti- laikam ar to pietiek lai izjustu uz savas ādas cik sarežģīta lieta ir filmēšana. jo vairāk tāpēc ka pašai nav jāatskaitās nekādiem termiņiem- kā rakstu tā rakstu. un no otras puses sāku arvien vairāk izjust kāds lāsts rakstniekam ir laiks... :> ka viņam jāiekļauj sava iztēle tomēr realitātē
bet protams faniem ir jāsaredz muļķības
vienīgais domāju ka jāizšķiro par ko vērts besīties vairāk- stulbiem tēliem vai fantastisku sižetu. galu galā pastāv rule of cool.. * čukst* (tropi)

ok
pagaidām

Šo rakstu rediģēja kaiva: 18.08.2017 13:43

[Aiva]

"Kā jau visi cilvēki" nopublicēju...
Pieķēros "Pazudušajiem". Šoreiz no vācu valodas.

Paziņojums
Ranma ½ izdomāja Rumiko Takahaši, tiesībās uz visiem stāstā aprakstītajiem personāžiem un situācijām pieder viņai un viņas izdevējiem. Šis stāsts nav rakstīts, lai gūtu finansiālu peļņu, bet gan kā fana visdziļākās cieņas apliecinājums.

Jā, šis ir vēl viens stāsts, kas ir piedzimis manās neapšaubāmi slimajās smadzenēs. Es zinu, ka man ir vēl citas sērijas, kas turpinās, taču šis stāsts tik ļoti prasījās uz āru, ka man neatlika nekas cits, kā vien pakļauties un izlikt to tīmeklī. Turpinājums sekos… es ceru. Tā ka gaidiet un vērojiet. Un izbaudiet! Ar cieņu
Saratons


Lost Boy, lost Girl
Kapitel 1


Saule tikko kā bija uzlēkusi pie zilā debesjuma, solot kārtējo burvīgo vasaras dienu.
Nerimā viss bija klusi un mierīgi. Neierasta situācija, taču drīz vien tai bija lemts mainīties.
Tendo mājās, Kasumi dungodama pie sevis gatavoja brokastis, kamēr pārējā ģimene jau sēdēja ēdamistabā pie galda un garlaikoti vēroja, kā Ranma samīca savu tēvu ikrīta treniņā un visbeidzot ielidina karpu dīķī. Akane nogrozīja galvu un pie sevis klusībā nomurmināja kaut ko, kas aizdomīgi izklausījās pēc ‘divi idioti’.
Souns tikai pasmējās un atkal iegrima ierastajā rīta avīzes lasīšanas rituālā.
Nabiki Tendo, gluži pretēji pārējiem ģimenes locekļiem, tikai vēl mēģināja pamosties. Meitene nekad nebija bijusi cīrulis pēc dabas, un abu Saotomes ierašanās un apmešanās šeit uz dzīvi šo stāvokli nebija mainījusi. Par nožēlu, ikrīta cīniņi bija jebkas, tikai ne klusi, tāpēc teju katru rītu meiteni tagad pamodināja brēcieni un kaujas saucieni. Katru sasodītu rītu!
Nabiki sēdēja un drūmi vēroja priekšā nolikto kūpošo stipras melnas kafijas tasi.
“Tie sasodītie Saotomes… Nevarētu viņi vienreiz likties mierā ar savu ikrīta ārdīšanos…?” viņa nopūtās. “Tas taču vienkārši nav vairs izturams! Es prasu, kas vēl varētu te noiet greizi?” meitene pikti nomurmināja, pasniedzoties pēc kafijas… un palika ar osiņu rokā. Nabiki sarauca pieri.
“Kas par… tas nav uz labu…” viņa nomurmināja, vērojot sabojāto krūzīti.
Souns nolaida avīzi un satraukti paskatījās uz vidējo no savām trim meitām.
Nabiki sarkastiski iesmējās, “Kas gan vēl cits,” viņa pamāja uz abu Saotomes pusi. Genma bija izrāpies no karpu dīķa, pamanījies noķert Ranmu aiz skausta un tagad mēģināja ar puiša pakausi izsist caurumu mūra sētā ap Tendo īpašumu. Izskatījās, ka sēta šai cīņā zaudēs pirmā.
“Mūsu ‘dārgie’ viesi rūpējas, lai mūsu izdevumi nemazinātos,”meitene indīgā tonī nopūtās, tad nokāra galvu un atgriezās pie kafijas vērošanas.
Souns dziļi ievilka elpu. “Es ar viņiem parunāšu,” viņš apsolīja.

Tikmēr kaut kur pie Nerimas rajona robežām…
“Kur, pie visiem kami, es atrodos?!!” atskanēja skaļš izmisuma pilns brēciens pret debesīm.
Rjuouga Hibiki apspieda vēlmi palaist Ši-Ši-Hokodan. Lai kādā depresijā viņš nebūtu, apkārtējo namu īpašnieki viņam nepiedos tādu īpašuma bojāšanu. Bet jau otro nedēļu nespēt atrast Nerimu, tas tomēr bija par daudz pat Rjuougam.
“Nē! Es nelikšos mierā, lai cik daudz laika man tas prasītu!” Mūžam Pazudušais Zēns nozvērējās.
Ar vieglu trīcēšanu, Rjuouga atcerējās, kā kaut kur uz Ķīnas-Tibetas robežas viņš bija sadūries ar sirmu vīru, kas bija piespiedis viņu apgūt seno Tibetiešu Kaujas Nažu deju. Nu, no vienas puses, tehnika bija visai iespaidīga, bet rētas, ko Rjuouga bija ieguvis mācību laikā, vēl nebija pilnībā sadzijušas. Iegrimis domās par pieredzēto, puisis soļoja tikai taisni uz priekšu, neskatoties kurp iet, līdz uzskrēja ceļa rādītājam. Atšķirībā no parastajām ceļazīmēm, šī nenolūza, bet tikai saliecās.
Rjuouga ieplēta acis, izlasījis uz saliektās zīmes ar lieliem hieroglifiem rakstīto. “Nerima, Tokija”, viņš noelsās un tad sāka skaļi smieties.
“Es atradu ceļu atpakaļ! Es esmu Nerimā!” viņš iesaucās. “Ranma Saotome, gatavojies savai pēdējai stundai! Šodien tu zaudēsi! Šodien būs mana uzvaras diena, jo veiksme beidzot ir manā pusē!”
Mūžam Pazudušais Zēns drosmīgi metās soļot uz priekšu. Tai pat laikā, visā Nerimā daudzviet salūza tējas un kafijas tasīšu osiņas.

Divas stundas vēlāk…

Rjuouga stāvēja ielas vidū kaut kur zemu māju ielokā un apjucis skatījās apkārt.
“Kur, pie visiem kami, es atrodos?!!” atskanēja skaļš izmisuma pilns brēciens pret debesīm.
“Nerimā, tu Mūžam Apmaldījies Hibiki!” puisim aiz muguras atskanēja uzjautrināta balss. “Turklāt šī informācija tev tiek dota par baltu velti, novērtē to!” Nabiki turpināja, kad Rjuouga apcirtās pret viņu.
Sākumā zēns lūkojās uz Nabiki pilnīgā apjukumā, bet tad viņa sejā sāka uzplaukt plats smaids, tā ka palika redzami puiša visai smailie ilknīši.
“Tātad, es joprojām esmu Nerimā?” Rjuouga sajūsmā iesaucās. “Es zināju! Šodien patiesi ir mana laimīgā diena!”
Pēc tāda paziņojuma Nabiki uzacs vaicājoši parāvās uz augšu.
“Tiešām?” viņa indīgā tonī painteresējās.
“Jā!” pazudušais zēns sajūsmā iesaucās. “Iedomājies tikai! Veselas divas stundas, un es joprojām esmu tepat Nerimā!”
Nabiki nogrozīja galvu, taču izlēma labāk paklusēt. Ta vietā viņa tikai nopūtās.
“Nu labi, bija jauki ar tevi pārmīt pāris vārdus, bet es tagad iešu tālāk…” viņa iesāka.
Meitene jau gatavojās pagriezties, lai turpinātu ceļu, kad ap stūri atskanēja vecišķs smiekliņš, kam sekoja saniknotu sieviešu balsu koris.
“Turiet to zagli!”
“Stāvi tu nelieti!”
“Vecais izvirtulis!”
“Mans krūšturis!”
“Mani dārgumiņi!” Smiedamies kā traks, Haposajs nesās lejup pa ielu ar milzīgu maisu uz muguras, tieši virsū abiem tīņiem, bet bars pārskaitušos sieviešu un meiteņu, bruņojušās ar slotām un citiem mājsaimniecības rīkiem, mina viņam uz papēžiem.
Rjuougam jau agrāk bija nācies saskarties ar Haposaja sarīkotajiem ‘apakšveļas reidiem’. Par mata tiesu, bet Pazudušais zēns atlēca malā. Nabiki paveicās mazāk. Vecais izvirtulis atsitās pret meiteni un atgrūda viņu sāņus. Būkšķis, un meitene noslīdēja lejup gar mājas sienu. Nākamajā mirklī vajatāju bars aiznesās viņiem garām.

Rjuouga izslējās un nikni noskatījās nopakaļ vajātāju pūlim.
“Nespēju noticēt, ka tā vecā dēle joprojām ir dzīvs,” viņš nopūtās. Kad atbilde nesekoja, Rjuouga pagriezās un šokā pamanīja Nabiki guļam pie sienmales zemē.
“Sasodīts!”
Puisis pieskrēja klāt un apvēla Nabiki augšpēdus.
Vienīgais ievainojums, ko viņš atrada, bija pamatīgs puns, citādi meitenei nekas nekaita.
“Man vajadzētu aiznest viņu pie ārsta…” Rjuouga nodomāja.
Uzmanīgi Mūžam Pazudušais Zēns pacēla meiteni uz rokām.
“Tepat tuvumā dzīvo dakteris Tofu, aiznesīšu viņu uz klīniku. Tā, uz kuru pusi viņa bija?”
Problēma tika atrisināta tipiskā Hibiki garā. “Iešu un pa ceļam kādam pajautāšu,” Rjuouga izlēma un sāka skriet kur acis rāda. “Viss taču būs kārtībā, vai ne, šodien taču ir mana laimīgā diena!”
Ar šiem slavenajiem vārdiem galvā, Rjuouga atstāja Nerimu un veiksmīgi apmaldījās….

Šo rakstu rediģēja Aiva: 05.10.2020 19:13