'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Romija]

Kristoferu nesajūsmināja doma doties uz melno pleķi, bet Sibillas dotais uzdevums lika viņam justies noderīgam. Izķeksējis no kabatas telefonu, Kriss atvēra interneta pārlūku, kur joprojām bija atvērta iepriekš apskatītā lapa. Ātri pārskatījis informāciju un atradis norādi uz "parocīgu karti", Kriss tomēr vīlās, jo tajā bija attēlota tikai kapsētas apkārtne, bet pati meklējamā vieta bija vienkāršs rozīgs pleķis.

"Te kā kapella tiek minēta tikai pa kreisi no galvenās ieejas esošā ēka, kas ir kā apmeklētāju centrs," pameklējis vēl mazliet, Kriss atbildēja. Viņš centās pa vidu informācijas lasīšanai nezaudēt arī saikni ar apkārtni, jo tomēr interese, kā te izskatās, zudusi nebija. "Vēl ir katakombas un mauzolejs," viņš paritināja lappusi zemāk. "Hmm."

Arī karšu atvēršana nesniedza gaidītos rezultātus, jo kapsētā auga tik daudz koku, ka tie ar savu lapotni bija noseguši visu pārējo. Un satelītam, kas uzņēma attēlus, protams, vajadzēja lidot tieši vasarā!

"Nope!" Izmēģinājis vēl pāris variantus, Kriss padevās. "Karti var atrast, bet tur nav iezīmēta neviena cita kapella," viņš paskaidroja. "Vai nu nav pietiekami svarīga vai ir slepena. Varbūt redzama tikai citādajiem?" viņš prātoja. "Bet uz ziemeļiem ir visa jautrība. Tur ir katakombas, kaut kāds Lebanon aplis, ēģiptiešu vārti. Visi svarīgie objekti. Pa ceļam vēl kaut kāds ceļš ar lieliem kapakmeņiem. Un pļava. Tas būtu tas kalniņš?" Kriss skaļi prātoja, iepazīstinot arī citus ar iespējamiem apskates objektiem. Šobrīd viņš jutās kā gids. Visai dumjš iesācējs, kas pats savā kabatā varētu apmaldīties bez kartes.