'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Sindra]

Kapsētas dežurante iznāca no ēkas un pienāca tuvāk vārtiem. Skatiens nedaudz domīgi nopētīja Sebastjanu, taču jau tūlīt viņa atplauka smaidā un slēdza vaļā vārtus. - Jā, jā. Tu esi tas jaunais gids. Man Smita kungs teica. Nāc vien... - viņa atslēdza vārtus un ielaida citādo bariņu kapsētā. Redzi, tieši tik vienkārši tas bija. Iekļūt visur kur vēlas. Tikai neliela iejaukšanās cilvēka prātā un visi vārti atvērti. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Vārti bija atvērti un citādie bija tikuši kapsētā. Raugoties uz vārtu kapelu caur krēslu, tā īsti nebija manāms nekas interesants. Taču kapsēta vispār atspoguļojās dažādās auru nokrāsās un bija visai izteiksmīga vieta, kur varētu vest jaunos citādos, lai viņiem izklāstītu par to kā emocionālas vietas izskatījās krēslā.
Vilim gan nebija jāviļas. Zilās sūnas te auga biezā slānī un kā izskatījās, tad neviens citādais nebija parūpējies par to iznīcināšanu. Zilā sūna gluži kā tāds mīksts lauks viļņojās pie viņu kājām.
Abu kapsētas sargu auras bija pavisam parastas. Sievietei tā bija gaiši sarkana. Viņa bija emocionāla būtne. Mēdza būt nedaudz valdonīga un pavisam noteikti nepiekāpīga jautājumos kas attiecās uz viņas darba pienākumiem. Kad vārtus uzpasēja Agneta, neviens kapsētā netika iekšā bez caurlaides. Vai ja vien nebiji citādais, kuram visi vārti atvērti.
Otra sarga aura bija pavisam parasta. Teju vai pelēka. Vīrietis bija jauns un pat vēl nebija izdomājis līdz galam, ko vēlas savā dzīvē darīt. Tā nu viņš strādāja kapsētā par sargu. Ak jā, Džons neticēja pārdabiskām lietām. Spoki, vampīri un tamlīdzīgie, viņam šķita pēdējās muļķības. Iespējams, ka tādēļ arī viņa skatiens tik sparīgi aizkavējās pie citādajiem un viņš visai sparīgi nopētīja, kā Agneta ielaiž šos cilvēkus kapsētā. Vīrieša skatiens pāris reizes palūkojās sāņus, tad atkal atgriezās pie vārtiem. Tomēr, pat ja viņā bija radušās aizdomas par kaut ko nepareizu, Džons nepameta savu posteni. Palika sēžam pie kapsētas austrumu vārtiem.

Nonākot aiz vārtiem, sākumā bija vienkārši. Te, no vārtiem prom veda tikai viens ceļš. Un citādie dodoties pa to, nonāca tādu gabalu nostāk no vārtiem un viņus tā īsti neviens vairs no ceļa neredzēja. Nu varēja justies brīvāk, taču priekšā bija cita problēma. Haigeitas kapi nudien bija lieli un ieraugot visus celiņus, pat citādajiem īsti nebija nojausmas, kur un kā doties būtu prātīgāk. Varbūt bija laiks pievērst skatienus biedriem, kas uz šejieni nāca pārliecinošākā solī, vai arī ceļā malā esošajai ceļa zīmei, kas vientuļi vēstīja: uzmanieties no atvērtām un applūdušām kapu bedrēm.

Paraugoties pa kreisi varēja redzēt, ka tur bija vairāk saskatāmas tādas kā mājiņu rindas. Kapličas vai slavenie dzimtu kapi. Kapenes. Uz labo pusi aizvijās celiņš, kas gāja augstāk kalnā un kas atradās tā ceļa galā... kas to lai zin.
Pa vidu bija ceļš no kura atzarojās vēl divi ceļi, kas laipoja starp kapu kopām un krustiem. Pussabrukuši kapi pieminekļi, sašķiebušies krusti... to te netrūka.
Caur krēslu bija grūti kapus vērot. Likās, ka šeit krēsla izsūca spēkus daudz ātrāk nekā citur. Citādajiem pat teju vai nebija jāieiet krēslā, kad viņi jau juta, kā tā atņem spēkus. Tā īsti arī nekādus īpašus pavedienus te nemanīja. Tik vien kā ziemeļu virzienā bija samanāms tumšs pleķis. Tam bija ļoti tumša un nelāga aura. Īpaši nepatīkami gaišajiem.