'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Sindra]

Kaut arī lapiņas nevienam nebija ienācis prātā pirms tam skatīt caur krēslu, īpaši liels zaudējums tas nebija un nenācās neko nožēlot, ka piemēram inkvizitoram nebūtu uzdots vēl kāds jautājums. Pat skatītas caur krēslu, lapiņas stūrgalvīgi rādīja to pašu tekstu. Nekā jauna.
Apmierinājuši savu zinātkāri, citādie varēja doties tālāk, stacijas virzienā.

Tā kā Daniels un Sibilla bija parūpējušies, lai cilvēki pārāk tuvu viņiem negrūstos virsū, tad nekādu dižo burzmu nejuta. Bet dienas vidū Londonas centrs bija visai cilvēku pārpildīts.
Bet nebija tik traki. Maģija palīdzēja, un kā izrādījās, tad arī melno līniju nemaz tik daudziem cilvēkiem šobrīd nevajadzēja. Metro pienāca pustukšs. Pagaidām nekas neliecināja, ka vilciens kavēsies, ka varētu būt kādas problēmas. Kristofers varēja atviegloti uzelpot.
Tie kuri vēlējās varēja apsēsties, jo jābrauc bija tāds gabaliņš un vilcienā nāksies pavadīt vismaz minūtes piecpadsmit.

Metro bija laimīgi aizkļuvis līdz Haigeitas stacijai.
Vilcienā citādie nebija manījuši neko savādu. Nekas šeit neliecināja par naktī notikušo sceptera zādzību. Tad nu atlika doties līdz kapiem un palūkoties, kas notiek tur.

Nebija gluži tā, ka kapi atradās teju vai pie metro stacijas. Tāds gabals, savas piecpadsmit minūtes bija jāiet ar kājām. Protams, citādie, ja laicīgi ielūkojās kartē un pamanījuši attālumu, varēja apturēt kādu vai vairākus izpalīdzīgus šoferus un palūgt viņus aizvizināt.
Tad pat nenāktos savām kājām kāpt augšup pa stāvo kalnu, kura virsotnē atradās kapsēta.

Bet, nu jā. Ar mašīnu piebraukt varēju līdz pat pašiem vārtiem. Vai arī pieiet ar kājām.
Rietumu kapsētas daļas vārti gan bija rūpīgi aizslēgti un kā jau iepriekš Kristofers bija informējis citus biedrus, tad kapsētas rietumu daļā ieiet varēja tikai gida pavadībā un noteiktos laikos. Šobrīd, acīmredzot, nebija paredzēts tūres laiks. Tādēļ arī vārti bija ciet.
Taču pie vārtiem atradās māja, kurā, protams, uzturējās sargs. Tā bija pusmūža sieviete. Un lai arī viņa pamanīja citādos, kas mīņājās pie vārtiem, viņa speciāli no savas būdiņas ārā nenāca jautāt, ko cilvēki vēlas.

Kapsētas austrumu daļa atradās ceļam, kas bija normāls braucamais ceļš, otrā pusē, un arī šeit bija vārti. Taču tie nebija tik pamatīgi kā tie, kas sargāju ieeju rietumu daļā. Patiesībā, austrumu daļa bija norobežota ar barjeru. Un šeit ieiet varēja jebkurš, kurš iegādājās ieejas biļeti par aptuveni pieciem paundiem. Blakus barjerai bija sarga būdiņa, kurā sēdēja apsargs - vīrietis. Arī viņš sēdēja savā būdā un neizskatījās īpaši ieinteresēts cilvēkos, kas tikko bija atkļuvuši līdz kapsētai.

Vismaz pagaidām citādie nemanīja neko īpašu. Ja palūkojās pa ceļu tālāk uz priekšu, tad tur bija parks. Protams, parks bija norobežots no kapiem un nebija gluži tā, ka kapos bija pavisam viegli ielīst no parka. Protams, nakts tumsā visādi varēja būt. Jo nebija jau tā, ka te kā muzejos būtu nolikta kamera uz katra stūra. Bet viens bija skaidrs uzreiz. Rietumu daļa tika apsargāta daudz centīgāk.