'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Sindra]

Daniela fortūnas cepumiņš vēstīja: Balts un melns ir tikai krāsas.
----


Foksa kungs vairāk necentās aizkavēt citādos. Galu galā, viņiem priekšā bija liels darbs un nebija ko lieki kavēt laiku sēžot pie galda.
Nekā vairāk ko paziņot viņam nebija. Tālākais bija sardžu pārstāvju rokās.
Bendžamins atvēlēja sasauktajiem burvjiem doties. Pats gan vēl palikdams pie galdiņa.

Izejot ārā no 'Fortūncepuma' pavērās Soho ķīniešu kvartāla pārpildītās ielas. Cilvēki steidza savās darīšanās. Un bija manāmi arī lieli tūristu pūļi. Londonā bija atsākusies tūristu sezona.
Tāds gabaliņš jau tā tāpat bija jāiet, kamēr nonāk līdz centrālajai ielai, kur varētu noķert kādu transportu, vai arī līdz metro stacijai. Tas nu bija burvju pašu ziņā, kādu transportu viņi grasās izmantot, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu līdz kapsētai.
Taču, Londonas iedzīvotāji zināja, ka ērtākais transports nebūt nebūs ātrākais. Teiksim, ja viņi tagad izvēlētos apmāt prātu kādam takša šoferim, tik un tā nāktos pavadīt krietnu laika sprīdi sēžot auto un gaidot kamēr auto izlauzīsies cauri pilnajām ielām, ārā no centra.
Te pat īsti maģija nespēja palīdzēt, ja meklētu izdevīgākos ceļus un caurskatītu varbūtības. Mašīna nespēja pacelties pāri, lai aizlidotu pār citiem spēkratiem, kas bija nosprostojuši ielas. Tādā ziņā ar metro tikt līdz kapsētai būtu daudz ātrāk. Un kāpēc gan nē. Jo melnā līnija, kas veda uz ziemeļu Londonu, atradās tepat netālu no Soho rajona.

Diena bija patīkami silta un saulaina. Tas pat īsti vairs nebija pavasaris. Te jau vilka uz vasaras pusi. Vismaz pagaidām nelikās, ka varētu būt lietus. Arī elektroniskās ierīces lietu nesolīja. Bet Londona bija un palika Londona. Tās laikapstākļi bija mānīgi. Nekad nevarēja zināt, kas sagaida pēc piecpadsmit minūtēm.