'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Sindra]

- Reģistrējas. - inkvizitors visai sausi atteica Kristoferam. Bet par to jau nebija stāsts. Protams, sardžu darbinieki varēja apskatīt dažādas versijas un Benu priecēja, ka citādie jau bija kopīgi sākuši prātot un spriest, kas tad īsti bija varējis notikt.

- Tas ir no dzelzs. - Bens atbildēja Sebastjanam. Bildi viņš atstāja citādajiem, tikai šobrīd pavilka uz savu pusi, lai parādītu smalkāk. - Kāts ir no dzelzs. Gals ir tāds kā no pērlei līdzīga materiāla, tikai lode ir liela. Iespējams, ka tā ir liela pērle. Un tad spārniņi ir apsudraboti un arī šiem rotājumi ir apsudraboti. - viņš norādīja uz sceptera rotājumiem.

- Vispār jau paņemt no jumta nav nekas sarežģīts. - inkvizitors pasmaidīja pretī Sibillas smaidam. - Citādais jau var iet caur krēslu un tad nokļūšana uz jumta nav nekas sarežģīts. Nekas neiespējams. Katrā ziņā, viņš ir arī izmantojis nakts aizsegu. Un vēl par kapelu runājot. - Bens palūkojās uz Kristoferu.- Nē, tā nav ēka pie vārtiem. Kapela, uz kuras jumta atradās artefakts atrodas kapsētā iekšā. Un jums katrā ziņā nav jāiet kā ekskursantiem. Vienkārši palūdziet jūs ielaist. Bez šaubām, jūs zināt, kā mēs daram tādas lietas. - ja jauneklis nezin, gan jau vecākie kolēģi viņam paskaidros.

- Inkvizīcija nezin kur scepteris atrodas. - Bendžamins mulsi pasmaidīja. - Inkvizīcija nezin pret ko jums jācīnās. Tādēļ ir grūti spriest par papildus iejaukšanos. Jums ir tiesības brīvi darboties un darīt visu nepieciešamo, lai scepteri atgūtu. Ja jums vajag sazināties ar mani, sazinieties ar savu vadītāju un viņš nodos jūsu ziņu man vai manam priekšniekam. Inkvizīcija, protams, tāpat kā vienmēr sekos līdzi notikumiem. - par to Sibilla droši varēja neuztraukties.

Bendžaminam nebija komentāru par spoku stāstiem. Acīmredzot, viņa rīcībā nebija informācijas, kas saistītu kapsētas spoku stāstus ar notikušo zādzību.
Viņš tikai apstiprinoši pamāja, ka Vilim bija taisnība. Sceptera iznīcināšanai atļauja nebūs nepieciešama. Par to jau bija izlemts.

Ar vieglu krakšķi salūza Viļa fortūnas cepumiņa mīkla. Un jau pēc mirķļa citādā pirkstos atradās neliela lapiņa ar fortūnas vēstījumu: Kāds par tevi runā labu.
Sadzirdot cepuma salūšanas kraukšķi, Bens palūkojās uz cepumu šķīvi un pabīdīja tos tuvāk sardžu biedriem. Palaižot vaļā šķīvi, viņa roka viegli pamāja uz cepumiem. - Tagad jūs tos varat paņemt. - inkvizitors pamāja uz cepumiem. - Tā ir daļa no darba uzdevuma. Iespējams dos jums kādu norādi. -
Tagad tie, kas bija pieraduši uz visu skatīties caur krēslu, manīja, ka cepumi ir maģijas apdvesti. Tiem bija dažādu krāsu auras.