'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Romija]

Kriss uzmanīgi klausījās Lapsas stāstīto. Ja jau viņu bija izraudzījusi pati Amēlija, tad tas noteikti bija ļoti liels gods piedalīties misijā. Kriss sajutās svarīgs, pat ja gluži nepieredzējis.

"Kāds citādais, aizgājis uz kapsētu un nejauši paņēmis," viņš beigu beigās izteica pirmo secinājumu, bet tad ierunājās tumšais, pasakot apmēram to pašu, kas Krisam bija ienācis prātā. "Izpildīt pavēles ar nolūku atdot to kādam citam varētu skaitīties kā likšana lietā. Bet, ja viņš nemaz nezina, ka kādam ir jāatdod?" jaunietis ieminējās. "Varbūt tas bija kāds no tiem, kam vienkārši patīk vākt lietas. Kleptomāni vai tie, kas vienkārši vāc un krāj visu, ko var?" Tas gan būtu visai vienkārši, bet pagaidām nebija iemesla izslēgt tādu iespēju. "Tad varbūt tas scepteris vienkārši stāv kādā citā vietā. Bet ja kāds to ir gribējis dabūt, viņš varēja aiziet un paņemt, ja vien... ja vien tie nosacījumi nevelkās līdzi uz jebkuru vietu," Kriss pakasīja aiz auss. Viņš tomēr pārāk maz zināja par Krēslas pasaules jautājumiem. Attapies, ka rokā joprojām ir rieksti, Kriss iemeta pārīti mutē un uzdzēra tēju. Domāšana prasīja spēkus, ko jaunietis centās cītīgi kompensēt ar uzturvielām bagātajiem riekstiem. Ja arī kāds no tiem bija amulets, Kristofers par to šobrīd nedomāja.

"Es tos kapus zinu," viņš drīz vien ierunājās. "Nu, tā varētu teikt. Mēs ar kursabiedriem vienreiz gribējām aizbraukt paskatīties. Bildēs izskatījās iespaidīgi," Kriss pamāja uz attēlu. "Tur nevarēja bez ieejas biļetes un visādos random laikos vazāties. Mēs pat rezervējām vietu ekskursijas grupā. Bet diemžēl kaut kāds malacis bija nogrāvis metro sistēmu, nokavējām un netikām iekšā. Tur tā foršākā puse ir pieejama tikai ar ekskursijām, nevar pats iet skatīties. Nepaspējām," Kriss noplātīja rokas. Tas, ka viņam neveicās, nebija nekāds pārsteigums. Tagad bija uzradusies iespēja tur atgriezties, tāpēc puiša acis iemirdzējās. Iespējams, ja to visu vietējie un vecākie jau zināja, tomēr Krisam gribējās justies noderīgam. Viņš apēda vēl dažus riekstus.