'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Sindra]

Bendžamins īsi nopūtās, kad pār viņa galvu burtiski nolija jautājumu kalns. Tomēr, nebija jau arī tā, ka inkvizitors ko tādu nebija gaidījis. Un kad nu visi, kam bija kas jautājums bija izteikušies, vīrietis veltīja mirkli, lai sakopotu domas.

- Jā. - viņš apstiprinoši pamāja. - Jūs strādāsiet kopā. - skatiens uz mirkli pievērsās Greisai. - Tā gluži nav mana izvēle un es zinu, ka jums tā nav pierasts un iespējams jūs neesat nekad strādājuši kopā. Taču pagātnē ir bijuši šādi gadījumi, kad gadās pa kādai ļoti lielai lietai. Un jā, šī ir tāda.

Un kā jau es teicu, ne es, ne mani kolēģi, nebija tie, kas izvēlējās šim uzdevumam tieši jūs. Jūs ir noteikusi pati Amēlija. Un man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tieši jūs.
Amēlija bija gaismas puses zintniece.Dzīvoja šajās zemēs. Mēs nedomājam, ka vispār ir palikuši Amēlijas sekotāji. Arī pati Amēlija vairs nav starp dzīvajiem. Cik nu mums tas ir zināms. Viņa jau vairākus gadsimtus ir aizgājusi Krēslā. Es nevarēšu arī izskaidrot kāpēc jūs dzirdējāt viņas aicinājumu sameklēt scepteri un nolikt to vietā. Nedomāju, ka uz jums runāja pati Amēlija. Visticamāk tā bija maģija, kas sargāja scepteri un kad tas tikai nozagts, attiecīgi nostrādāja un uzrunāja noteiktus citādos. Jūs.
Tas arī atbild uz jautājumu, kāpēc Inkvizīcija to lūdz darīt jums. Proti, jūs esat Amēlijas izraudzītie. Mums ir informācija, ka Amēlijas lūgumu ir dzirdējuši vēl pāris citādie. Mēs centīsimies viņus atrast un nosūtīt jums palīgā. Taču nevaru solīt, ka tas izdosies. Daži no šiem citādajiem nav sardžu dienestos un daži atrodas citās valstīs. - nobeidzis stāstījumu par pašu Amēliju, Bens nedaudz padzērās tēju.

Tad vēl atlika tā sceptera daļa.
- Tā īsti nekādas atļaujas no inkvizīcijas jums nevajadzēs. - Bens uzlūkoja Sibillu. - Sceptera atrašanās vieta nebija inkvizīcijas apsargāta. Scepteri sargāja maģija. Tas atradās senā kapsētā Londonā. Haigeitas kapsētas rietumu daļā. Uz kapellas jumta. izvilcis no jakas kabatas lielāku piezīmju bloku, Bens tajā sameklēja fotogrāfiju un parādīja citādajiem. Scepteris izskatījās pēc spieķa, kura rokturis bija izrotāts ar dažādiem rakstiem un tā galā bija apaļa saules lode, kuras stari izskatījās pēc maziem spārniņiem. - To jūs varat paturēt. - inkvizitors piebilda, pamādams uz bildes pusi.
- Ka jau teicu, scepteri sargāja maģija. To spēja paņemt tikai persona, kura par šo scepteri neko nezināja un kurai nebija nekādu mērķu tās izmantošanai. Tādēļ mēs to īpaši nesargājām. Jo ir visai grūti izpildīties nosacījumiem, lai kāds to patiešām savāktu. Nezināt kas tas ir, atrasties noteiktā vietā un vēl paņemt kaut ko, ko negrasies likt lietā. Tomēr, scepteris ir pazudis. Pagājušajā naktī. Jūs varat mēģināt kaut ko paskatīties kapsētas videonovērošanas arhīvos, taču mans kolēģis ziņoja, ka kapsētā pat neviens nav pamanījis, ka scepteris ir pazudis. Kas mums liek domāt, ka pastāvējusi vēl viena burvestība. Proti, cilvēki scepteri nemaz nav spējuši redzēt. Un iespējams, ka nespēj redzēt vēl joprojām. -

Mirkli domās pārskatījis, kas viņam vēl būtu jāpastāsta. Ak, nu jā... ko tad scepteris dara. - Saulstaru scepteris uzkrāj saules enerģiju. Citādais spēj ņemt šo enerģiju un izmantot kā neizsīkstošu avotu savām maģiskajām darbībām. Baidos, ka ārpus kategorijas burvis ar šādu scepteri ir visai neapturams. Tādēļ, esam pieņēmuši lēmumu artefaktu atrast pēc iespējas ātrāk un iznīcināt. Līdzsvara saglabāšanas nolūkos. - jādomā, ka sardžu darbinieki apzinājās, ka viens vai vairāki citādi ar šādu maģisko zizli radītu haosu un ir jāaptur pēc iespējas ātrāk. Ar visiem līdzekļiem. Atļautiem un... vai arī neatļautiem? Par to Bens nedaudz šaubījās.
- Papildus iejaukšanās? - inkvizitors jautājoši uzlūkoja Sibillu. - Kādu tieši papildus iejaukšanos tu domā? - viņš painteresējās, kas burvei bija plānos.