'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Roviela]

Jans ar zināmu interesi noskatījās amuleta iznīcināšanas priekšnesumu. Tā taču bija Greisa, vai ne? Gaišais, protams, bija dzirdējis par šo Dienas sardzes darbinieci, bet viņu ceļi līdz šim krustojušies nebija, un tuvumā viņa apskatīta arī nebija.
Viņa izcēlās. Janaprāt - par daudz izcēlās, galu galā viņi visi diendienā staigāja apkārt pavisam parastos apģērbos, ne ar ko dīvainu neizceļoties pūlī. Un tā bija labi un pareizi.
Tomēr iet kaut kur kopā ar šādu būtni, kurai pakaļ skatīsies visi, kas viņu ieraudzīs? Baltmate rozā kletā un augstpapēdenēs pa Londonas ielām? Nē! Janam pietika skatienu, kas bija veltīti viņam pašam pat tad, ja nebija nekas šiks mugurā, un tas tiešām reizēm bija apgrūtinoši - strādāt, kad tik daudzi blenž. Protams, tas neattiecās uz reizēm, kad puisis kāpa uz mēles. Tad skatieni bija tas, kas ir vajadzīgs.
Bet ko gan viņš zināja! Varbūt Greisai patīk, ja uz viņu vienmēr skatās visa iela, un itin nemaz neapgrūtina izdzēst no daudzo ļaužu prātiem to, ka viņa ir redzēta. Vai arī, varbūt, viņa vienmēr tā neģērbās.

- Sveša valoda gan, - Jans pievērsās galvenajam sarunu tematam, piebalsojot Kristoferam un Sibillai.
Vēl pēc tāda laiciņa nācās piecelties, lai sarokotos ar pienākušo vēl nekad neredzēto Gaišo Vilu, kas pieteicās kā turpmākais darba biedrs. - Sebastjans Soleils.

- Ko nu iztraucēsi. Vēl nemaz neesam sākuši, - Jans atsaucās, vēlreiz mazliet pabīdīdams pialu ar ēdamajiem hibisku ziediem saldajā mīklā uz galda visu. Tas ir domāts visiem.