'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Urdrunir]

Dienas brālis Katberts laikam pārdzīvoja daudz veiksmīgāk nekā naktis. Pēc brokastīm viņa seja pamazām atguva krāsu, bet pēc pusdienām, viņš pat izlīda no ratiem, lai naigi soļotu līdzās tiem, ik pa brīdim paveroties zirgā. Šie dzīvnieki zināja, ka tuvojas mājvieta un tāpēc tuvāk stallim sāka kustēties enerģiskāk. Bija tikai viena problēma,- brālim Katbertam nebija liela nojēga par zirgiem. Lai kā arī viņš pētīja, noteikt, vai Lengvila tuvojas, viņam neizdevās.

Sieviete ar kaķi ceļa laikā novērsa uzmanību tikai uz mirkli. Mūka acis iezaigojās un viņš nevērsdamies ne pie viena konkrēta, uzsāka sarunu. Vai jūs zinājāt, ka katrai teritorijai, kuru šeit pārvalda gubernators, un dažreiz pat atsevišķām pilsētām ir tiesības izdot savus likumus un daži no tiem pat var būt pretrunā ar citu pilsētu likumiem? Raftonas apkārtnē, piemēram, ir ar likumu aizliegts staidzināt kaķi aiz saitītes līdzīgi kā suni pa pilsētas ielām un piepilsētas ceļiem. Tas esot pretrunā ar Auroras likumiem. Stāsts ir aptuveni tāds. Sensenos laikos Aurora uzaicināja ciemos pie sevis suni un kaķi, iepriekš neaprunājoties ar viņu saimniekiem. Sunim saimnieks bija stingri aizliedzis atstāt pagalmu, kuru tas sargāja, bet suns baidījies nepakļauties dievietei, tāpēc atskrējis pie viņas nokārtu galvu un izskatoties ļoti vainīgs. Toties kaķim neviens nebija liedzis iet ciemos, bet viņš bija tik slinks, ka labāk palika gulēt uz mūrīša siltumā. Aurora novērtēja suņa drosmi, bet sajuta arī viņa vainas apziņu. Viņa atlaida suni mājās un piekodināja, ka turpmāk nevienam izņemot suņa saimnieku nebūs tiesību noteikt, kad sunim kaut kur jāiet. Tāpēc suns ārpus mājas vienmēr staigā saimniekam pie sāna, lai pārējie saprot, ka viņiem nav tiesību suni izrīkot. Toties kaķa rīcība dievieti aizvainoja un viņa noteica, ka kaķis nekad vairs nedrīkstēs darīt to, ko citi viņam labu gribēdami ieteiks. Tāpēc kaķis vienmēr iet tikai tur, kur viņam pašam tīk, un nekad nestaigā kopīgus ceļus ar Aurorai uzticamu saimnieku.

Nepievērsdams uzmanību, vai stāsts ir aizķēries pārējiem prātā, brālis Katberts turpināja ceļu, staipot kaklu un cenšoties saskatīt Lengvila namu jumtus. Šajā brīdī viņš vēl vairāk atgādināja slaiku putnu, kas vēro debesis un skaita lietus lāses, kas norit pāri viņa spārniem. Tuvā tumsa lika vīrietim piespiesties ciešāk ratiem. Umbras laiks brāli padarīja viegli tramīgu, ja tuvumā nebija drošu sienu un vēlams arī silta pavarda. Taču vārti, kuri rēgojās necilā nocietinājuma vidū un uz kuriem centīgi stūrēja zirģelis, iesvēla sejā smaidu. Nu, tad beidzot! Katberts atviegloti nopūtās.