'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Sindra]

Ne vecā kundze, ne kaķis nepamanīja uz sevi vērstos skatienus, tie turpināja ceļu. Pavisam mierīgi dodoties virzienā, no kura klostera biedri tikko bija ieradušies. Pametot skatienu apkārt nemanīja nekādas mājas. Lai gan šur tur varēja manīt pa iekoptam laukam. Tā ka mājas nudien varēja nebūt pārlieku tālu. Bet kur tieši dzīvo kundze ar uzticīgo kaķi, to biedriem neizdevās uzzināt, jo viņu rati brauca tālāk un drīz vien sieviņa bija izzudusi viņu skatienam.

Zirdziņš vilka ratus tālāk. Ne pārāk ātri. Tā ka tie, kas gāja ar kājām pavisam mierīgi paspēja līdzi un pat brīžiem likās, ka varētu iet ātrāk. Bet zirdziņu jau nevarēja vainot. Nebija viņš nekāds jaunulis un jestrulis. Un rati bija visai pasmagi. Tad nu tāda lēna čučināšana uz priekšu sanāca. Līdz pienāca pusdienas laiks. Ieturēt pusdienas, protams, bija svēta lieta. Biedri noskatīja pamatīgu koku ceļa malā, zem kura zariem varēja ērti iekārtoties nelielai pasēdēšanai un Auroras mierā paēst pusdienas. Nebija nekādu sliktu sajūtu, nekādu joku ar nedegošām ugunīm. Pavisam mierīga papusdienošana ceļmalā.

Un tad jau varēja doties tālāk. Priors bija teicis, ka biedri nonāks Lengvilā šīs dienas vakarā.
Vakars arī tuvojās un debesis arvien vairāk satumsa, liekot pasaulei ieslīgt krēslā. Zirdziņu tas nebiedēja un viņš turpināja vilkt ratus Lengvilas virzienā. Iespējams, ka ja biedri vēlējās ierasties pilsētā sadalīti, tad šis bija pēdējais brīdis, kad nodalīties. Jo kad nu viņi būs ieripinājuši pilsētā visi kopā, tad kāda vairs tur dalīšanās. Visi tiks redzēti kopā un ļaužu runas bija straujas. Biedri vēl nebūs paspējuši nosaukt savus vārdus vietvaldim, kad ļaudis jau zinās, cik un kas ir atbraukuši.

Lengvila nebija pārāk liela pilsētiņa. To drīzāk varēja dēvēt par ciemu. Nebija gan gluži viena taisnā iela cauri izskrienama. Bija vairākas platas ielas un tālāki nostūri. Pilsētu apjoza sēta un patiesībā jau klostera biedriem bija jāpasteidzas, lai tiktu pilsētā līdz vārtu slēgšanai. Vārti jau no attāluma bija manāmi. Un tagad atlika pieņemt lēmumu, vai tālāk doties visiem kopā, vai dalīties.
Lai biedri būtu nedaudz naskāki lēmumu pieņemšanās, kā tāds papildus stimuls sāka krist pa retai lietus lāsei, draudot biedrus izmērcēt, pirms tie būs paspējuši nokļūt līdz pastora Blekvotera namam.