'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

Pirms doties tālāk, Dorija bija parūpējusies, lai uguns pēkšņi neaizdegtos un nenodarītu kādus postījumus. Ne jau tā, ka pēc tās izgājieniem tā būtu liela iespēja, bet labāk drošs, nekā apdedzis un smirdīgs.

Tālāko ceļu Dorija atkal veica kājām. Vecākās miesas varēja sēdēt ratos. Apkārtne Dorijai bija sveša, bet tā nešķita neparasta. Ļaujot skatienam brīvi klejot pa laukiem, pretimnācēju Dorija pamanīja tikai tad, kad pirmie viņu jau sveicināja. Vecenīte šķita diezgan parasta sieva. "Ar Auroras svētību," arī Dorija viņai novēlēja un grasījās jau turpināt soļot tālāk, kad pamanīja kaķi.

Ne jau tā krāsa vai esamība šķita ievērības cienīga, bet gan tas, ka šis dzīvnieks tā mierīgi sekoja savai saimniecei. Tas nebija suns. Un nebija zirgs. Un pat ne kaza, aita vai pīļtēviņš. Tas bija kaķis. Cik Dorija zināja, kaķi tā nedarīja. Tie strikti pieturējās pie savas teritorijas, līdzi gāja tikai tās robežās, un arī tad tikai tik tālu, cik paši vēlējās. Šim varbūt bija zināma plaša teritorija, vai arī abi bija vietējie. Aplūkojusi apkārtni, vai tepat blakus nav mājas, Dorija vēlreiz pār plecu paskatījās uz abiem gājējiem. Vēl kaut kas bija dīvaini. Visi iepriekš pazītie kaķi uzvedās savādāk. Tie varēja skriet, lēkt un dauzīties, bet vienmēr ieturēja pauzes starp straujajām darbībām. Pat medībās bija pauzes. Kaķis nebija zirgs, kas var vienmuļi soļot garus gabalus. Viņi tā vienkārši nedarīja.

"Dīvaini," Dorija noteica un pārstāja lūrēt uz sievieti. "Kaķi tā parasti nedara," viņa piebilda un turpināja iet ratu pakaļā. Dorija netaisījās tagad skriet pakaļ vecajai sievietei un pajautāt, kāpēc viņas kaķis uzvedas dīvaini. Arī apsūdzēt viņu ne. Galu galā tā nebija lielākā dīvainība šaipusē. Vēl bija Klaudijas mati. Un slinkā uguns.