'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Sindra]

Lai arī lietus vairs nemērcēja klostera iemītniekus, ēšana uz ceļa tāpat nelikās tik ērta, pie kādas biedri bija raduši klosterī. Bet bija jau cerības, ka pilsētā viņi varēs apmesties ērtā mājā un atkal pusdienot pie galda. Iespējams, ka šādu, spārnotu domu vadīti, varēja arī pieciest nelielās neērtībās.
Tiklīdz kā brokastis bija notiesātas, nometnes vieta sakārtota, varēja doties ceļā. Priors bija teicis, ka šīs dienas vakarā viņi jau nonāks Lengvilā. Un tas nozīmēja, ka nākamo nakti jau varēs pavadīt gultā, nevis uz ceļa, zem ratiem vai zirga pakaļas. Gluži vai kā apstiprinādams šo domu, zirdziņš īsi iezviedzās un sparīgi uzsāka vilkt ratus tālāk.

Ceļš bija visai vienmuļš un nekā daudz te nebija ko redzēt. Tādu gabalu caur mežu, tad mežs kļuva arvien retāks un pārtapa par klaju lauku, uz kura tikai vietām auga pa kādam krūmam un kokam. Visai pierasts skats. Nekas īpašs. Lauki. Vietām mazāk aizauguši. Vietām vairāk. Tad te cauri stiepās upe, kas likās kā viltīga čūska. Bet tā bija tikai upe. Nekas sevišķs. Nekas, kam būtu vērts pievērst īpašu uzmanību. Galu galā, pat ja upe atgādināja čūsku, tas nebija nekas īpašs. To klostera iemītnieki zināja. Tāpat kā to, ka ne jau katrs, kuram piederēja melns kaķis, bija ragana.

Pa ceļu pretī nāca veca sieviete. Diezgan noplukušās un nabadzīgās drānās. Atspiedās uz ceļa kūjas. Sirmos matus sedza lakats, kas nosedza arī pusmuguru. Viņai blakus gāja melns kaķis. Dzīvnieks neizskatījās īpaši nobijies no ratiem un pretimbraucēju kuplā skaita. Tāpat arī vecā sieviņa turpināja ceļu pretī ratiem un pat īpaši neapstājās uzlūkot braucējus. Vien novēlēja labas dienas, kad rati un Eža klostera biedri bija sveiciena attālumā. - Auroras svētību! - viņa novēlēja, laikam jau ceļotājos sazīmējot klostera iemītniekus. Vai varbūt viņa pati bija kaislīga Auroras sekotāja un vēlēja dievietes labvēlību visiem sastaptajiem. Večiņa neapstājās un turpināja ceļu. Tāpat kā kaķis, viņai līdzās.