'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

Citi klostera ļaudis pa vienam vien modās un slējās kājās, un gandrīz visi izskatījās vairāk noguruši nekā vakarā gulēt ejot. Arī Dorija nejutās kā pēļos gulējusi, bet, ja tā padomā, viņa nemaz nezināja, kā tas ir, tāpēc arī nelāgo omu, ko bija atstājuši sapņi, nokratīja līdz ar saules gaismu. Tas bija saprotami, ka, pirmo reizi dodoties īstā inkvizīcijā, naktī rādījās murgi. Atlika cerēt, ka tā tas ir tikai pirmo reizi.

Uguns, lai arī negribīgi, tomēr bija kūrusies. Sargājot liesmu, Dorija prātoja, vai tas nevarētu būt kas vairāk par slapjiem žagariem, kas šādi viņiem centās atņemt siltumu un kopības sajūtu. Tomēr nekas cits savāds noticis nebija. Vai nu viņus bija sargājusi brāļa Migela piesardzība, vai arī tās bija tikai iedomas. Tā kā viņu mēŗkis bija pilsēta, nevis pie pirmās izdevības meklēt kādu klosterim tuvāk apdarāmu darbiņu, tad meitene nolēma to īpaši necilāt.

Kolīdz visi būs piecēlušies, viņi dosies tālāk, tāpēc vajadzēja parūpēties par brokastīm, kas varbūt uzlabotu omu arī tiem, kas šorīt bija visai īgni. Dorija devās pie ratiem, sameklēt kaut ko no līdzdotās pārtikas, lai tie, kas tikko modās vai atgriezās no žagaru lasīšanas, varētu ķerties pie iestiprināšanās. Runas kaut kā nevedās, un Dorija neuzbāzās.

Šo rakstu rediģēja Romija: 25.01.2015 14:09