'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Dvēselīte]

Jā, Ina turējās pa gabalu no lietām, kas varēja nodarīt viņai pāri. Kā, piemēram, uguns un tumšie spēki aiz koku stumbriem. Viņa bija visu laiku vairāk vai mazāk stāvējusi vienā vietā, tuvu ratiem, cenšoties turēt ceļa biedrus redzes lokā. Kad ugunskurs nekūrās un Migels sāka veikt rituālu, jaunā sieviete ļoti manāmi saspringa, teju elpojot, nekustoties no vietas, bet uzmanīgi klausoties mežā un sekojot perifērās redzes lokam. Viņa bija gatava jebkurā brīdī lekt un bēgt, kāju muskuļi, neapzināti gatavojoties šim riskam, bija sāpīgi uzvilkti kā stīgas. Līdz ko brāli Migels bija savienojis lielā trijstūra līnijas, Ina izelpoja. Viņa pati nekad nebūtu varējusi iedomāties, cik ļoti viņa ikdienā paļaujas uz savu gluži iedzimto ticību Aurorai un tam, ka dieviete viņus visus sargā. Tas noteikti bija tik pat daudz galvā, cik sirdī.

Sākoties lietum, Ina savilka apmetni ciešām ap augumu un palīda zem ratu pārkares. Zeme gan bija slapja, bet vismaz uz galvas nelija. No rīta pamostoties, viņa pat neatcerējās, kā bija aizmigusi, bet bija pārliecināta, ka ir redzējusi sliktu sapņus. Ne baisus, bet sliktus, tādus, kas liek vēderam sagriezties kamolā. Var jau būt, ka vēl varētu pagulēt, bet, redzot, ka Roberts ir augšā, arī Ina cēlās kājās, uzmanīgi izstaipījās un aizdevās palīdzēt vīrietim lasīt žagarus.