'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

Kad pirksti jau bija gandrīz jēli, uguns tomēr padevās. Varbūt tās bija brāļa Migela izdarības ar dūmkociņu, kas pielabināja liesmas. Varbūt vienkārši zari bija uzsiluši un izžuvuši no biežās aizdedzināšanas, ka nolēma apveltīt arī ceļotājus ar kaut nedaudz siltuma.

Kad tas bija izdarīts, varēja beidzot iekārtoties mazliet ērtāk kaut kur ugunskura tuvumā. Tupēšana uz ceļiem, līkņāšana ap degt negribošo žagaru čupu bija gājiena nogurumam pielikušas savu tiesu.

"Es varu pasargāt no rīta," meitene pieteicās. Viņa parasti cēlās agri, lai apdarītu lauka un mājas darbus, tāpēc pieņēma, ka arī tagad no rīta jutīsies možāka. Un sargāšana būtu vēl viena visiem noderīga darbība, kas varbūt palīdzētu iegūt nedaudz labvēlības.

Pirms aizmigt Dorija cieši nopētīja debesis. Mēness šeit izskatījās tāpat kā mājās. Tā augošā pankūkas ripa liecināja, ka līdz pilnmēnesim vēl ir nedaudz laika. Tas nomierināja. Iekodusi vakariņas, Dorija mēģināja aizmigt, lai gan nevarētu teikt, ka tas izdevās izcili. Sākumā kājas smeldza, tad čiekurs sānā dūra, tad domas par sarkaniem matiem, ļaunām atmiņām un drūmām cellēm sacentās, kura iztrūcinās meiteni vairāk. Un pat tad, kad izdevās iemigt, nekāda saldā dusa vis nesanāca.

Pat tad, ja neviens nemodināja, Dorija piecēlās jau pirms saullēkta. Debesis bija kļuvušas gaišākas, kad meitene nolēma beigt mocības horizontālā stāvoklī un slieties augšā. Kaut vai sačubināt negribīgo ugunskuru, lai no rīta var uzsildīt tējai ūdeni.