'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Sindra]

Kamēr brālis Migels sparīgi nodarbojās ar vietas iezīmēšanu, Brunis lēnām pastiepās pēc Klaudijas dotā ābola. Zirgam gribējās gardumiņu, taču likās, ka dzīvnieks tomēr pēc tā sniedzas visai apdomīgi un nedaudz lēni. It kā apsvērdams, vai viņam gribas, vai tomēr nē. Varbūt labāk pabubināt par dīvaino apkārtni, vai darīt zināmu, ka pēc pāris stundām sāks līt? Lai nu kā, zirgs nokoda pamatīgu gabalu no Klaudijas pastieptā ābola un domīgi gremoja.

Tikmēr brālis Migels turpināja rituālu. Drīz vien nometnes vietu bija iejozis paprāva izmēra trīsstūris un tai tā kā vjadzēja būt Auroras svētītajai nometnes vietai, kur nekādiem ļauniem spēkiem nevajadzēja klostera ļaudis sasniegt. Iespējams, ka tā arī bija, jo pat uguns maz pamazām tomēr nolēma padoties un iedegties, vietā, kur jau kādu brīdi tas tika sparīgi mēģināts iekurināt. Koki gan vēl joprojām degot izdvesa pa kādai dīvaini svilpjošai skaņai, bet nu, vismaz dega.

Nakts lēnām nolaidās pār iekārtoto nometni. Tumsā bija grūti ko saskatīt. Bet ja paļāvās uz Auroras sargājošo spēku, tad jau bēda maza. Varēja gulēt bez raižu. Galu galā, arī viņu pavadonis, Džons, zināja apgalvot, ka tuvējā apkārtnē jāuzmanās ir tikai no meža zvēriem.
Kaut kad ap pusnakti, kaut kur mežā kauca vilki. Laikam tiem sajūsminājās par apaļo mēness ripu, kas bija manāma pie debesīm. Skaidra nakts. Un dzīvnieku kaucienu skaņas atbalsojās visai tālu. Nelikās, ka kāds nāktu tuvāk klāt. Ka kāds līstu pie ceļotājiem un traucētu to miegu.

Vienīgi vējs pamazām pieņēmās spēkā un jau pēc kādas stundas bija sapūtis pavisam apmākušos padebesi. No tā arī sāka ritēt visai prāvas, aukstas lietus lāses. Ugunskurs kā likās tad to vien kā bija gaidījis. Gluži kā atbalstu ūdens izskatā, izdzišanai. Ja to nepieskatīs un neaprūpēs, tad izdzisīs.
Arī ar sapņiem tā bija kā bija. Daudzu jauno prātus nomāca došanās nezināmajā un prāts uzradīja dažādas sapņu ainas ar raganu dedzināšanām un tumšiem kambariem, asiņu noplūdušām grīdām. Pavisam neomulīgi un nelāgi.
Bet tie kas bija vecāki un pieredzējušāki, tie drīzāk mocījās ar bezmiegu. Lai arī kā likās, ka gulēt taču vajadzētu, bet tā īsti aizmigt neizdevās.

Rīts pienāca. Lietus bija mitējies. Starp koku zariem ausa gaisma.