'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

Dorija sekoja ratiem un vēroja apkārtni. Viņa te bija pirmo reizi. Svešās sarunās nejaucās un bieži vien ceļmalā saķeksēja kādu smilgas kātu, ko pakošļāt, lai gājiens nešķistu tik vienmuļš.

Vakarā, kad visi bija apstājušies, Dorija ķērās palīdzēt ar ugunskura iekuršanu. Viņa te daudziem bija sveša, jau paspējusi neiepatikties, tāpēc šķita, ka labākais veids, kā iegūt kaut mazdrusciņ labvēlības, būtu darīt praktiskas lietas visu labumam. Bet, lai kā meitene necenstos, ugunskurs spītīgi atsacījās sadarboties. Gandrīz kā smiedamies sejā, ka nebūs viņu lietot tik savtīgiem mērķiem.

"Nu, kas tad ir?" kad uguns kārtējo reizi bija spītīgi izdzisusi, Dorija nosodījās. Dzīvodamās pa laukiem un kurinādama plītis, tik daudz jau viņa mācēja kā piešķilt uguni. Bet te - nekā! Un pati uguns uzvedība šķita tik pat neparasta kā vēl šis tas šajā pusē. Nevarēja taču tā būt, ka Ežu klostera uguns ir savādāka, nekā Kresandu muižas zemēs un Ķerkalnu klosterī.

Tomēr, neskatoties uz pūliņiem un palīdzību no malas, Dorija negribēja tik vienkārši padoties. Viņa mēģināja vēl un vēl, centās pat acis nemirkšķināt, lai nepazaudētu uguni, ja nu tai nepatika uzmanības novēršana. Kamēr vien tās nesāka sūrstēt tik stipri, ka šķita - pašas ar paukšķi izkritīs. Kamēr vien kāds gudrāks nenosprieda, ka pūles ir veltīgas, Dorija cīnījās. Malka izskatījās normāla, meitene pat paostīja to. Zeme it kā arī. Tomēr kaut kas nebija pareizi, un meitene nezināja, kas, kāpēc un ko darīt!