'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Sindra]

Kad jau visa klostera delegācija bija sapulcējusies vienuviet, proti, pie ratiem, varēja arī doties ceļā. Džona mudināts, zirgs atspērās un uzsāka vilkt ratus un karavāna bija sakustējusies. Protams, ātrums, ar kādu rati ripoja uz priekšu bija gana lēns, lai tie, kas ceļu mēroja kājām, pavisam mierīgi tiktu līdzi ratiem. Nebija pat jāpiepūlas. Jo arī zirgs īpaši nepūlējās. Tas lēnā solī mina uz priekšu un rati, drusku čīkstēdami, drusku grabēdami, tam sekoja.

Aurora bija parūpējusies par saviem sekotājiem, tiem sagādājot vismaz patīkamus laika apstākļus ceļošanai. Nebija pārmērīgi karsts. Pūta viegls vējš. Gaiss likās dzidrs un viegls. Klostera kalnam arvien attālinoties, ceļotājus apņēma mežs. Sākumā klajāks, bet tad tas kļuva arvien biezāks un pat aizklāja sauli, tā ka no gaišās dienas tāda puskrēsla vien palika pāri.
Bet nebija jau arī tā, ka pati diena nepaliktu tumšāka. Klostera biedriem aiz muguras bija palikušas ceļā vairākas stundas. Vienas pusdienas un tagad nāca virsū vakars. Būtu tā kā jādomā par nakts pārlaišanu.

Džons zināja, ka ceļš iet cauri mežam. Un pēc viņa aprēķiniem, viss notika pareizi. Nakti nāksies pārlaist mežā. Kas it kā jau nemaz nebija nekas briesmīgs un nepierasts. Kā kārtot sardzes un kur iekārtot nometni, tas palika pašu biedru ziņā.
Vakars pienāca kā jau citi vakari un tumsa arvien vairāk pārņēma mežu savā varā. Kaut kur sāka ūjināt pūces. Mežā atskanēja šādi tādi trokšņi. Bet droši, ka par tiem rūpējās meža zvēri. Nekas aizdomīgs. Pavisam mierīgs vakars, nolaidies pār mežu.

Pēdējie sārtie saules stari jau sen kā bija izzuduši starp koku galotnēm. Bija palicis drēgnāks. Tā kā drusku aukstums ķēra pie kauliem un prasījās vismaz pēc ugunskura. Ar ugunskura iekuršanu gan kaut kā nevedās. Tas visai spītīgi mēģināja apdzist. Un pat tad, kad liesmas beidzot tā kā bija piedabūtas pie dzīvības, pietika tikai uzgriezt siltuma un gaismas avotam muguru, kad tas ar savādi spalgu skaņu apdzisa. It kā liesmās būtu ieliets kaut kas, kas pilnībā noslāpēja uguns spēku. Tas bija savādi. Nepieredzējušākajiem biedriem neomulīgas aukstas tirpas pār muguru pārskrēja. Bet tiem, kas bija vairāk pieredzējuši, un tik viegli iedomām nepadevās, notikušais likās savāds. It kā jau parasts vakars. It kā viss mierīgi. Tikai zirgs nemierīgi iebubinājās. Arī Brunim, tā sauca klostera zirģeli, acīmredzami nepatika notikušais.