'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Sindra]

Kamēr priora izraudzītie biedri iepazinās, telpā pavisam klusi ieslīdēja brālis Vaiss un tikpat klusi iečukstēja kaut ko prioram ausī. Paveicis savu darāmo, brālis pameta telpu un priors nogaidījis, kad biedri bija beiguši runāties, viegli iekrekšķinājās, pievēršot sev uzmanību. - Brālis Katberts jau jūs gaida ratos. Jūs varat doties ceļā. Lai Auroras svētība ar jums! - viņš noteica un pasmaidīja. Tad tā nu bija arī atļauja doties. Kurš nu uz ratiem un kurš vēl vēlējās iegriezties pie brāļa Metjū.

Brāļa Metjū darba vieta atradās klostera pagrabos. Tās bija visai plašas telpas, kur gar sienām bija sakarināti gan ieroči, gan daži ādas bruņu komplekti. Varēja atrast pa kādam ķēžu bruņukreklam.
Bija plaukti uz kuriem atradās Auroras svētie simboli. Tad vēl visiem labi zināmie dūmkociņi.
Bija plaukts ar dažādiem tīstokļiem. Lai gan, kas tajos bija sarakstīts, droši vien ka bija zināms tikai pašam brālim Metjū.
Arī šobrīd brālis sēdēja pie galda un sparīgi rakstīja kaut ko uz pergamenta. Viņa rakstāmspalva kustējās veikli un nedaudz asi, brīžiem pat ieplēšot pergamentu.
Brāļa Metjū pagrabi nebija pati mīlīgākā vieta klosterī. Varbūt neomulīgāk bija tikai cietuma pagrabos. Bet nevarēja jau teikt, ka tie atradās tālu no Metjū darba vietas. Tepat vien bija. Tikai ejot lejup pa kāpnēm, vajadzēja pagriezties uz labo, nevis kreiso pusi.

Diena bija nedaudz apmākusies, taču nelikās, ka varētu sākt līt. Ceļošanai it kā nebija ne vainas. Saule nekarsēs. Tad labāk, lai mākoņi. Ja vien tie nesāk uz zemes slacināt ūdeni. Diemžēl kādi līdz galam būs laikapstākļi, klostera iemītnieki paredzēt nevarēja. Tie, kas vēroja dabas zīmes un pēc tām vadījās, zinājās teikt, ka lietus nebūšot.