'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Urdrunir]

Brālim Katbertam nevajadzēja priora skaidrojumus un norādes ceļam. Viņš diezgan labi zināja, kas viņu sagaida netālajā pilsētiņā, kurā ļaužu prātus satrauca baumas par raganām. Tas nebija gluži korekti, ka viņš neieradās noklausīties laba vēlējumus no klostera vadītāja, bet brālis bija Ežu kalna iemītnieks jau vairākus gadus un ieguvis pilntiesīga brāļa statusu, tādēļ nosprieda, ka spēs pats izlemt kādā veidā nokļūt Lengvilā. Un vajadzēja sāk ar ērtākas vietiņas atrašanu ratos. Priekšā vieta bija tiem, kas prata pamudināt lopiņus iet raitāk, un tiem, kas ar vērīgu aci uzmanīja ceļu. Nē, viņam gana laba būs vieta aizmugurē.

Katberts nedaudz atgādināja gārni, kas ūdenī izmanīgi cenšas noķert zivi vai vardi. Viņa tumšās drēbes piegula augumam un garās piedurknes nedaudz līdzinājās spārniem. Tievais kakls, kuru ieskāva melno matu lēkšķes, ar piepūli turēja galvu, kas pavisam nesen bija sākusi zaudēt savu matu rotu. Brālis bija viegli salīcis, bet viņa solis vēl joprojām bija gan atsperīgs. Vīrs ar vienu roku pieturēja paprāvu tarbu, kuras siksna griezās plecā, un pavisam veikli ietrausās ratos. Vispirms ar roku un pēc tam arī ar dibenu, viņš centās sameklēt pietiekoši ērtu vietiņu, kur ceļa laikā piesēst. Tas bija svarīgs darbiņš, kuram vajadzēja pievērst lielu uzmanību. Viņš negribēja izkrist no ratiem, vai atrasties vietā, kur braucamais pārlieku kratījās. Patiesībā brālis Katberts daudzas lietas darīja ļoti pamatīgi. Reizēm viņš pārspīlēja. Bet tādās reizēs, kā šī, kas bija jādodas pildīt piņķerīgs pienākums, tas varēja itin labi noderēt.

Visbeidzot vīrs apmierināti pasmaidīja pats sev un apsēdās. Viņa skatiens kļuva viegli miglains un garš rādītājpirksts neviļus sāka ritmiski sist pie deguna. Brālis Katberts kaut ko domāja.