'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Roviela]

Arī Roberts savā ēnainajā kaktā nopūtās, kad nevajadzīgais strīds bija beidzies, klusībā pateicās Aurorai par to, tad saņēma rokas, plaukstas salikdams vienu otras rokas piedurknē.
Viņš pagāja pussolīti uz priekšu un ierunājās.
- Mani sauc Roberts Osborns.
Kapuce bija nolaista, ļaujot visiem apskatīt viņa seju. Acis nebija kautri nodurtas, bet gan vienu pēc otra noskatīja visus klātesošos.
- Šis klosteris ir manas mājas jau divus gadu desmitus. Esmu rakstvedis un rakstu pārrakstītājs, un manā pārziņā ir klostera bišu saimes. Leju sveces, protu darīt medus dzērienus.
Balss bija klusa un skaidra. Varbūt kādam pat ienāca prātā, ka Roberts ir labs dziedātājs, bet tā nebija, toties pēc stāstītā varēja noprast, ka darbā, kurā viņu sūta tagad, viņam nav nekādas pieredzes.

- Neesmu slinks, un darīšu, kas jādara.
Lielas, tas bija viss, kas pavēstams. Robertam neienāca prātā runāt par savu attieksmi pret sievietēm. Vai tad tāda nebija pareiza? Pa visiem klosterī pavadītajiem gadiem ne reizi nebija sanācis to pārspriest ar kādu citu, kas varētu pateikt, ka gluži pareizi vis' nav. Kas varētu paskaidrot. Bet, galu galā, tā nebija rakstura īpašība, un tāpēc palika nepateikta.