'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

Dorija piecēlās un nopūtās. Viņa laikam visu šo bija sākusi, tāpēc pašai arī nācās stādīties priekšā pirmajai. Šoreiz viņa vairījās pacelt skatu, tāpēc palika ar nodurtu galvu.

"Es esmu Dorodeta Reivena, no Ķerkalnu klostera," viņa iesāka ar visnevainīgākajām ziņām. Tie, kas kaut cik zināja kartes, bija pamanījuši vairāku dienu gājiena attālumā esošo Ķerkalnu klosteri, kas robežojās ar Kresandu muižas zemēm. "Diemžēl es klosterī esmu tikai dažus mēnešus, un tad priors Klūgs mani nosūtīja uz šejieni šī paša gadījuma dēļ," viņa iesāka ar sliktajām ziņām. Parasti nevienam nepatika jauniņie, kas neko vēl nesaprata. "Es visu mūžu esmu ticējusi Aurorai, bet tieši klostera lietās un īpaši jau šādās darīšanās mana pieredze ir maza," viņa papildināja, skatoties uz saviem pirkstiem, kas nez kāpēc bija kļuvuši ļoti interesanti. "Tā nav mana izvēle — doties vai nē. Bet es ļoti labprāt klausīšos un mācīšos, kas ir darāms, ja jūs man palīdzēsiet," viņa beidzot tomēr saņēmās pacelt skatu, bet vērsa to pret prioru. Viņš neapvainosies.

"Es pārsvarā esmu darījusi mājas un dārza darbus, bet pazīstu un varu vākt visādas zālītes, ja tas noder," Dorija beidzot pieķērās arī labajām lietām. "Lasīt un rakstīt māku," nedaudz nedrošāk piebildusi, viņa cerēja, ka neviens neliks nodarboties tikai ar to. Un nepieķers, ka pusi svešo vārdu viņa nemaz nesaprata. "Un es negribēju nevienu apvainot, vienkārši mūsu pusē paražas ir savādākas. Tāpēc nedusmojieties, bet paskaidrojiet, kas šeit ir savādāks," un Dorijas skatiens atkal noslīdēja uz leju. Nekā daudz stāstāma jau viņai nebija. Ak, jā. "Ikdienā mani sauc par Doriju vai Krauklīti."