'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

"Labi, labi!" Dorija kā mierizlīgumu pacēla savas plaukstas pret Klaudiju un pakāpās vēl soli atpakaļ, bet tur jau kāds stāvēja, tāpēc viņa parāvās sāņus. Tikmēr jau sarkanmate, kas neesot ragana, izspļāva Umbras cienīgu indi pret viņu pašu - meiteni ar melniem matiem. Dorija nobolījās un neatbildēja, tomēr patieso atbildi viņa bija jau ieguvusi. Varbūt šejienes sarkanmate nemaz nebija tik atšķirīga, kā pati paziņoja. Tomēr viņas izskats liecināja, ka dzīves ceļi visādas sākotnējās patiesības izgroza pēc sava prāta. Pārvietošanās bija pavērusi apmetni, atklājot gluži savādāku tērpu, nekā varētu gaidīt pieticīgā klostera cellē. Tas, savukārt, uzdeva citus jautājumus.

Tomēr ilgi arī Dorija nespēja turēt muti. "Un cik droši ir staigāt pa Lengvilas ielām piecpadsmit gadus klosterī, ne pilsētā sabijušai sarkanmatei? Ja jau arī šeit to uzskata par sliktu zīmi," viņa pacentās, lai jautājums skan lietišķi un bezkaislīgi. Ja jau viņiem bija jāiet kopā, vai viņus neuzskatīs par raganas līdzskrējējiem? Lai kā vārdi liecinātu par labu Aurorai, vai ļaužu bailes no tumsas nebūtu spēcīgākas? Dorija tādu risku nevarēja atļauties. Ne jau tikko ieradusies no tālienes!