'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Rouzijs]

Klaudija klausījās, ko stāsta priors, viņu uzdevums bija noķert Lengvilas tumšos spēkus un nogādāt klosterī, lai tie saņemtu taisno Auroras tiesu.

Sarkanmates skatiens sastapās ar priora skatienu un meitene pavisam droši lūkojās vīrietim pretī, savā ziņā ar mīlestību ar kādu bērns spēj lūkoties tikai uz vecākiem. Klostera iemītnieki bija Klaudijas ģimene, viņa mīlēja katru neskopodamās ar mīlestību, tomēr pret svešiniekiem sarkanmate izturējās aizdomīgi.
Kad priors uzvilka uz viņa pieres Auroras simbolu meitene viegli pasmaidīja. - Paldies, tēvs. - Gan par kārtējo padomu, gan par svētīšanu, tas viņai nozīmēja ļoti daudz.

Tomēr šo visu iztraucēja meitene, kuras vārdu Klaudija nezināja.
Viņas zilais skatiens salti ieurbās svešiniecē, protams, Klaudija apzinājās, ka šie jautājumi tika cilāti tikai viņas dēļ. - Uz šiem jautājumiem es varu atbildēt, tēvs. - Paspērusi vairākus soļus prom no priora, Klaudija apstājās salīdzinoši netālu no Dorijas.
- Arī šajā pusē tiek uzskatīts, ka sarkanmates ir Umbras kalpi, ka šie cilvēki kalpo ļaunumam, bet ne visi, mana māte, kura bija cēla un godīga sieviete, ticīga Auroras lūdzēja, tika nevainīgi nogalināta kopā ar manu tēvu. - Zilās acis turpināja lūkoties pretī Dorijai. - Sadedzināta dzīva savā mājā tumsonīgu cilvēku uzskatu dēļ. Mani no sakropļošanas un mokpilnas nāves izglāba priors, atveda uz šo klosteri, kur es esmu pavadījusi pēdējos piecpadsmit gadus. Lūdzoties Aurorai un cīnoties par taisnību. - Viņa pagriezās pret pārējiem un nogāja no skatuves.

- Pēdējā ragana, kura tika sodīta bija ar melniem matiem. - Tā starpcitu Klaudija noteica. Meitene cerēja, ka ar šo neviens vairs neuzdrošināsies apšaubīt viņas vietu klosterī, turklāt, raganas klosteriem meta līkumu, kur nu vēl spēja nodzīvot tajos gandrīz visu mūžu.
Skatiens aizkavējās pie tiem, kurus sarkanmate pazina, viņi zināja, ka Klaudija stāsta patiesību.