'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Roviela]

Un tad telpā atskanēja balss, kuru dzirdot Robertam vienmēr uzmetās zosāda un palika kaut kā pavisam savādi ap dūšu, proti, tā bija Klaudijas balss.
- La... laba diena, - viņš tā kā nedroši atņēma sarkanmates sveicienu, un ierāvās savā kaktā vēl vairāk. Telpā bija tumšs, ja neskaita vieglā gaisa plūsmā plandījošamies sveču liesmiņas, visticamāk neviens nepamanīja sārtumu, kas bija sakāpis puiša sejā.
Aizņemts ar savām izjūtām, viņš tikai pa ausu galam dzirdēja, ko saka vecais mūks, bet tas, kas sasniedza apziņu, bija visai nesaprotams. Cik gan daudz Roberts nezināja! Kas ir Sancti manus miza un ko tā dod? Kas ir mistēriju pieraksti? Nē, viņš nezināja, nekad ko tādu nebija lasījis. Domas par šo lika atkāpties citām domām, un Roberts pamazām nomierinājās.

Ina sāka kaut ko pierakstīt, bet Roberts, kas sev neapzināti bija nolēmis rakstveža lomu (vai tad viņš nebija tiešām labs rakstvedis?), vēl neredzēja neko, kas būtu jāpieraksta. Nē, nē, viņa pieraksti būs savādāki. Tā būs hronika, kur viss notiekošais būs sīki atspoguļots. Pie šī darba viņš ķersies šovakar, kur nu Aurora viņiem būs nolēmusi naktsguļas vietu, ne tagad.

Umbras spēki un sarkani mati? Kāpēc gan? Aurora taču pati nevairās no sarkanās krāsas rītos un vakaros. Tā ir skaista krāsa, tā Roberts domāja. Un vai tad Umbra kaut kā redzami iezīmē savus sekotājus? Cik daudz viņš nezina! Roberts uzmanīgi klausījās, kas būs sakāms prioram.