'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

No vienas puses Dorijai gribējās slēpties, bet no otras puses viņai bija jāparāda, ka ir Auroras sabiedrotā, tāpēc meitene pagaidām vēl nepieņēma lēmumu par tālāko darbības stilu. Viņiem bija vismaz divas dienas to apdomāt un kopīgi izspriest. Kad pieredzējušākais vīrietis uzreiz ķērās pie dažādu resursu apzināšanas, Dorija saprata tikai katru otro vārdu. Viņa varētu apgalvot, ka viņš runā mēlēs. Bet meitene arī apzinājās, ka viņas skološana klostera lietās ir ilgusi tikai pāris mēnešu, iepriekšējā dzīve arī nav piespēlējusi iespēju apgūt tik smalkus vārdus, tāpēc iestāstīja sev, ka arī tas ir pieņemami. Tāpat kā sarkanmatainā sieviete, kurai joprojām tika dāvāti ne īsti uzticīgi skatieni. Un tur, kur Dorija būtu domājusi sākumā iztikt ar sarunām, vismaz ar slimo meiteni pašu, pieredzējušais vīrs ķērās pie pavisam citas taktikas, kas lika iztēloties, kā šī meitenes satikšana un ārstēšana varētu notikt. Telpā pēkšņi palika auksti un sāka trūkt gaisa. Roka cieši sagrāba somas lenci.

"Atvainojiet par tik tiešu jautājumu, bet esmu dzirdējusi, ka citviet ir plaši izplatīts uzskats, ka sarkani mati ir viena no pirmajām pazīmēm par personas saistību ar Umbras spēkiem," Dorija saņēmās pajautāt interesējošo lietu, bet noformulēja savu jautājumu pietiekami vispārīgi, lai lieki neavainotu šeit esošos un nedotu kādus nevēlamus mājienus. "Cik noprotu, tad šeit ne?" viņa bažīgi paskatījās uz sarkanmati. "Varbūt ir kādas citas pazīmes, ko es nezinu? Atvainojiet, es neesmu vietējā!" Dorija kā sākusi, tā arī nobeidza savu jautājumu ar atvainošanos un pakāpās soli nostāk, ja nu tomēr teiktais ir aizskāris kādu jutīgu dvēseles stīgu konkrētajai personai, lai gan jautājums bija adresēts prioram.