'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

Dorija pamodās līdz ar pirmo gaismu. Viņa bija radusi mosties agri un vēl pirms brokastīm apdarīt saimniecības lietas. Tāpēc arī tagad viņa piecēlās, saģērbās un vēl pirms saules stariem devās ārā no viņai ierādītās nelielās celles un taisnā ceļā uz dārziem, kur galējām vagām vēl prasījās izrušināt pēdējās nezāles. Tieši tā bija vislabāk sveikt Auroru — darot kaut ko noderīgu.

Dorija zināja, ka pēc brokastīm viņai ir jādodas pie priora. Viņa uz Ežu klosteri bija tieši tāpēc sūtīta. Vai tas bija īstais iemesls, kāpēc viņai bija jāpamet Ķerkalnu klosteris, meitene nezināja. Iespējams, ka priora Klūga nodomos slēpās vēl kaut kas. Bet Dorija nevarēja atļauties iebilst. Viņai bija jāklausa un jārāda, cik taisna un gaiša ir viņas sekošana Aurorai.

Saule pamazām iekrāsoja apkārtni sārtu, tad zeltainu, liekot pat meitenes gandrīz melnajiem matiem viegli iemirdzēties pirmajos staros. Krauklītis bija pamodies. Tikusi galā ar pēdējām nezālēm, Dorija baļļā noskaloja rokas un devās atpakaļ uz klostera namiem. Nekādu īpašo mantu Dorijai nebija, ko savākt. Tie daži apģērba gabali, kas viņai bija bez klostera pagādātās drēbju kārtas, joprojām atradās padilušajā rupja auduma somā. Meitene nebija izkrāmējusies, zinādama, ka drīz viņas ceļš vedīs tālāk.

Pie brokastu galda Dorija vēroja pārējos klostera ļaudis, cenšoties uzminēt, kas vēl dosies reizē ar viņu. Meitene vēl nepazina daudzus. Dažas māsas un kādu brāli, kas bija rosījušies dārzā. Bet pārējie bija vienlīdz sveši. To nepacietība vai steidzīgums varētu nodot plānus doties tālāk. Bet tā īsti neviens acīs neiekrita.

Pabrokastojusi un uzmetusi somu plecos, Dorija iznāca pagalmā. Lai arī viņa tika aicināta mantas novietot ratos un tikai tad doties pie priora, Dorija spītīgi papurināja galvu. Viņa nedrīkstēja tik droši atstāt savas mantas, kamēr nezināja, vai visiem var droši uzticēties. Lai arī visi bija Auroras ļaudis, joprojām pārāk maz iepazīti. Un nebija jau tā, ka meitene grasījās pie priora ierasties ar veselu ķerru lāžu un somu. Vienkāršā mugursoma bija visai plakana, kas nekā nevarēja traucēt sarunu.

Priora telpā viņa ieradās pirmā, pasveicināja tās saimnieku un nostājās malā pagaidīt citus.